ceturtdiena, 2010. gada 30. septembris

Mamma Supermenis lido pāri planētām

Man liekas, ka talantīgāku mākslinieku par bērniem nav. Viņus neierobežo nekādas teorijas un aizspriedumi. Viņi zīmē no sirds.

Atceros, kādreiz skolā, zīmēšanas skolotāja apgalvoja, ka visi varot zīmēt, tikai daudziem šī vēlme vai pārliecība, ka viņi var ir tā vai citādi iznīcināta. Lūk, laikam skolotāja bija psiholoģijas teoriju zinātāja. Man šī doma joprojām ir palikusi prātā.

Bet daži bērni ir arī īpaši apveltīti arī ar literāriem talantiem :) :) :). Jo viens ir uzzīmēt, bet otrs- dot darbam nemirstīgu nosaukumu! :) :). Jau iepazīstināju lasītājus ar sava dēla poētisko darbu ''Oma Daina brauc pa varavīksni''. Šodien ir tapis jauns- ''Mamma Supermenis lido pāri planētām''.

trešdiena, 2010. gada 29. septembris

Priecīgu Miķeļdienu jeb Vikingu kuģis

Kā šodien (virtuāli) pačukstēju Inesei blogā komentāros, Miķeļdiena noteikti nav mans gada gaidītākais notikums. Man patiešām nepatīk taisīt kompozīcijas no dārzeņiem, jo neesmu apveltīta ar fantāziju šajā jomā un nekādi maģiski tēli manā apziņā neraisās ne domājot par ķirbi, ne par kartupeli. Laikam vainīga audzināšana, jo šķiet, ka man bērnībā mācīja, ka ar ēdienu nespēlējas :) :). Inesei arī minēju, ka vienmēr kompozīciju veidošanu uzgrūžu vīram :), kam tas visai veikli padodas. Pati sev vien atvēlu baklažāna pārnešanu mājās no lielveikala plauktiem.

Lūdzu vērtējiet! Top vikingu kuģis.

Vajadzēs-
1) internetā sameklētu un izdrukātu kuģa galvas attēlu,
2) baklažānu,
3) burkānu,
4) papīru,
5) kartonu,
6) krāsu zīmuļus,
7) īsākus un garākus kokteiļu kociņus,
8) šķēres,
9) līmes pistoli, papīra līmi, līmi Moments.


DARA TĀ

Izgriež un salīmē kopā no interneta izdrukātās kuģa galvas detaļas.


Tad no baklažāna top kuģa korpuss, no burkāna tiek izgriezti vairogi.

Vairogi ar kokteiļu kociņiem tiek piestiprināti pie kuģa sāniem . No papīra tiek izgriezta bura un atbilstoši izkrāsota. No kartona top airu lāpstiņas.

Ņemot palīgā līmes pistoli un superlīmi no kociņiem un sagatavotajām detaļām top masti un airi.

Kā pēdējā tiek izkrāsota un ar attiecīgu cieņu kuģim pievienota tā galvenā sastāvdaļa – pūķa galva.

''Visbeidzot uz kuģa klāja kāpj kapteinis un bīstamākais jūras radījums, kas daudzu gadsimtu garumā nedalīti saimniekoja visās jūrās no Skandināvijas līdz pat Spānijas piekrastei, var doties ceļā'', es ceru ka visi saprata, ka šis nav mans teksts, bet citāts no kuģa būvniekiem :) :).


http://www.regia.org/Ships1.htm Šeit var smelties informāciju un kuģa galvas attēlu :) :)


Skaisti! Un galvenais, ka kārtējo reizi esmu izsprukusi no kompozīciju veidošanas no dabas veltēm :) :) :)

otrdiena, 2010. gada 28. septembris

Ābolu sacepums ar vaniļas mērci

Manas vakardienas bažas piepildījās. Kad cepu biezpiena sacepumu, vaniļas mērce nebija īsti autentiska, bet nopirkta pulvera veidā lielveikalā. Ar bailēm gaidīju, vai kāds pajautās, kāda ir vaniļas mērces recepte... Un pajautāja! Tāpēc saku, mīļais Anonīmais komentētāj, paldies Tev par jautājumu. Solīju uzzināt īstas vaniļas mērces recepti un izmēģināt to, tas nu šodien ir noticis!

Izmeklējusies tīmekļa biezokņos un sapratusi, ka nav īsti daudz variāciju šai mērcei, šoreiz izmantoju recepti, kas publicēta 1987.gadā izdotajā Ņ. Masiļūnes un A.Pasopas grāmatā ''Latviešu ēdieni''.

Vajadzēs-
1) 200 g piena,
2) olas dzeltenumu,
3) 30 gr cukura,
4) vaniļas cukuru.

Šis produktu daudzums domāts apmēram 2 saldā ēdiena porcijām, ja nepieciešams vairāk mērces, tad daudzums jāpalielina.

DARU TĀ

Olas dzeltenumu ar cukuru un vaniļas cukuru saputoju. Tad pamazām, nepārtraukti maisot, pievienoju uzvārītu pienu. Pēc tam trauku ar mērci lieku karsta ūdens peldē un karsēju, nepārtraukti maisot, līdz mērce nedaudz sabiezē. Mērce sabiezē tiešām tikai nedaudz!

Tā kā likās muļķīgi vārīt tikai vaniļas mērci, uzcepu klāt arī ābolu kārtojumu.

Vajadzēs-
1) ābolus,
2) rīvmaizi (vai mannu),
3) cukuru,
4) nedaudz saldo krējumu (var arī skābo),
5) saulespuķu sēkliņas,
6) kanēli.

DARU TĀ
Nomizoju ābolus, izņemu serdītes, sagriežu plānās šķēlītēs. Kārtoju daļu no āboliem cepamajā formā, kas izklāta ar cepampapīru. Pārkaisu ar cukuru, kanēli, rīvmaizi. Šo visu atkārtoju reizes trīs. Pēdējās kārtas būs- āboli, cukurs, rīvmaize, saulespuķu sēkliņas. Kārtojumu nedaudz aplaistu ar saldo krējumu. Cepu cepeškrāsnī. Kad izņemu un nedaudz atdzesēju, tad vēlreiz pārkaisu ar cukuru un kanēli.

pirmdiena, 2010. gada 27. septembris

Nelielu sadzīvisku satraukumu un viegli saēdamu ēdienu diena

Pirmdiena mūsu mājā atnāca ar zināmu satraukumu. Pareizāk sakot- visvairāk satraukta biju tieši es.

Piektdienas vakarā secinājām, ka mūsu piecgadniekam nāk ārā augšējie zobiņi, kamēr iepriekšējie nemaz vēl nav izkrituši... Skaidrs bija viens- zobārsta vizīte nav novēršama. Tā kā iepriekšējā reizē bērnam ļoti patika pie zobārsta :), jo viņa tikai slavēja skaistos zobiņus un nekas nebija jālabo, tad nu šodien dēls bez uztraukuma devās pie ārsta, bez uztraukuma sēdās zobārsta krēslā un bez asarām izturēja 3 zobiņu izraušanu!

Sakarā ar šo, mūsu ēdienkartē bija mūsu mājas universālā zupa, kuras recepti jau publicēju agrāk sadaļā Zupas ar nosaukumu Slinkā krēmzupa un maigs biezpiena sacepums ar vaniļas mērci :). Lūk!

Vajadzēs-

1) 500 gr biezpiena,
2) 4 olas,
3) 6 ēdamkarotes cukura,
4) 6 ēdamkarotes mannu,
5) šķipsniņu sāls,
6) vaniļas cukuru,
7) rīvēta apelsīna vai citrona miziņa,
8) rozīnes (žāvēti augļi, sukāti u.c.).

Dažādos avotos šī recepte tiek papildināta ar sviestu vai krējumu vai citiem labumiem, bet man šī patīk tieši ar to, nav trekna. Arī biezpiena tauku procentu var katrs pats izvēlēties pēc savas gaumes, protams.

DARU TĀ

Nedaudz sajaucu olas ar cukuru, pievienoju visas pārējās sastāvdaļas, lieku cepeškrāsnī iekšā un lieta darīta!


Un vēlreiz paldies Salaspils poliklīnikas zobārstei Inārai Adrickai, ka neiedzina manam bērnam riebumu un bailes no zobārstiem uz visu mūžu, kā, es domāju, ar mums daudziem ir noticis bērnībā!

sestdiena, 2010. gada 25. septembris

Mana dēla pirmie kulināriskie centieni

Pagājušajā nedēļā bērnu dārzā bija vecāku sanāksme. Audzinātāja stāstīja, ka vecākās grupas bērni esot taisījuši salātus. Es biju ļoti pārsteigta, jo mans bērns bija aizmirsis man to pastāstīt. Audzinātāja apgalvoja, ka paši griezuši, rīvējuši, jaukuši un tad visu apēduši! Man tas izklausījās nedaudz pēc savu pedagoģisko sasniegumu atrādīšanas vecākiem, bet- ak kā es kļūdījos! :)

Šodien, kad sāku gatavot vakariņas, mans piecgadnieks ierosināja, KA VIŅŠ VARĒTU UZTAISĪT SALĀTUS! :) Joprojām šaubu mākta, drebošu sirdi piekritu. Protams, mammas parastie argumenti- vai viņš spēs, vai viņam sanāks, vai viņš neiegriezīs pirkstiņā... Nolemju visu stingri uzraudzīt un darbs varēja sākties.

Kristians teica, ka vajagot kāpostu, papriku, tomātu, burkānu, dilles un olīveļļu. Vēl bērnu dārzā esot bijis arī gurķis, bet mēs sarunājam, ka iztiksim bez gurķa.

Iedevu visu nepieciešamo un bērns sāka darboties.

Paprika tika sagriezta veiksmīgi. Burkāns negribēja tik viegli padoties. Sarunājām, ka nākamreiz to rīvēsim mūsu mājas pierastajā stilā, virtuves kombainā.

Tomāti, dilles un pētersīļi arī tika sagriezti itin veikli.


Arī kāposts tika pievarēts lēni un prātīgi.

Protams, ka arī mazais brālis asistēja visos darbos.

Tad mēs apkaisījām kāpostu ar sāli un dēls to saspaidīja.


Neticami, bet salāti bija gandrīz gatavi. Uzlējām nedaudz olīveļļas un ābolu etiķa un viss bija kārtībā.


Jā, varbūt ir svētīgi dažreiz vairāk uzticēties saviem bērniem un arī tam, ko saka viņu audzinātājas! :) :) Uzraudzīt, bet ļaut darboties! Man bija ļoti, ļoti grūti. Visu laiku likās, ka viņam kaut kas nesanāks un viss notiek pārāk lēni, bet rezultāts tiešām sildīja manu sirdi! :) :)

piektdiena, 2010. gada 24. septembris

Zelta rudens

Droši vien es nemaz nespēju iedomāties banālāku un vairāk nolietotu apzīmējumu kā šis. Bet, ja atmetam aizspriedumus... šodien patiešām bija ZELTA RUDENS DIENA. Tāda, kad ir jānoliek malā viss- darbi, pienākumi, ikdienas skrējiens un jābrauc... Katram droši vien ir iemīļotas vietas, kur būt šādās dienās.

Mēs nolemjam izbraukt uz Siguldu. Zinu, zinu- arī banāli, bet... īsi pirms brauciena skaipā sarakstos ar savu mīļoto māsīcu, kas dzīvo Allažu pusē un viņa ierosina atbraukt ciemos, lai nodotu maniem vecākiem ielūgumu uz teātri. Turpat pa ceļam jau vien ir, iebraucam pavisam lietišķā sakarā, māsīcai ir darbi un nevaram kavēties, bet viņa ierosina, lai aizejam līdz ezeram, kurā satekot 7 avoti.

Jau pa ceļam mūs pārņem pilnīga burvība un ir sajūta, ka mūs gaida kas īpašs. Pat nevaru aprakstīt- mežs kā mežs, ceļš kā ceļš. Sagaida mūs skaista sēne un tā kā negrasāmies to ēst, arī bīstama neizskatās-

Tālumā dzirdam avotu čalu,

atnākot paveras dažādi skaisti un it kā senatnes apdvesti skati.


Koki liekas kā no ''Gredzenu pavēlnieka'' izkāpuši tēli-

un pats ezers ar viegli iezilganu dibenu arī liekas mistisks un skaists.


Tikai atbraucot mājās, vēršos pie visuzinošās googles un uzzinu, ka esam bijuši pie Kaļķugravas dzirnavezera un Mežmuižas avotiem- http://lv.wikipedia.org/wiki/Me%C5%BEmui%C5%BEas_avoti. Te ir patiešām skaisti un saprotu, ka šī laikam būs bijusi mūsu ceļojuma labākā daļa.

Bet, lai neiegrimtu pavisam svētsvinīgā noskaņojumā, atceļā palaižam garām visus iespējamos pagriezienus uz Salaspili, nomaldamies un attopamies jau Rīgā, Juglā :) :). Toties braukādami pa Latviju un nespēdami trāpīt uz īstā ceļa, iebraucot savā pagalmā redzam vienkārši brīnumainu saulrietu, kas vēlreiz apliecina- diena ir izdevusies!

ceturtdiena, 2010. gada 23. septembris

Nekļūdās tas, kas nedara?

Šodien man sanāca mācību un atklāsmju diena. Pirmkārt, degu nepacietībā izmēģināt jaunu šujmašīnas pēdiņu, kas domāta izšūšanai un lāpīšanai.

Tādu nesen iegādājos, saskatījusies skaistus darbus blogā http://alisaburke.blogspot.com/2010/09/patchwork-cap-tutorial.html. Kad sāku pētīt, kā jauno pēdiņu piemontēt šujmašīnai un kas vēl nepieciešams, izrādījās, ka jāatrod vēl vienu papildu detaļu. Detaļa atradās, bet kopā ar to vēl arī daudz kas cits interesants!

Vai tie ir pārpalikumi no vecās šujmašīnas, ar kuru neviens vairs nešuj? Kur tāda pārpilnībā un kas tie vispār tādi ir? Kam domāti? Tuvāk papētot, izrādās, ka arī lāpīšanas un izšūšanas ķepiņas izdevumi bijuši pavisam lieki, jo tāda pēdiņa jau bija mājās.

Sāku mēģināt jauno pēdiņu un saprotu, ka, lai izšūtu ielāpu tehnikā, nemaz tāda nav vajadzīga. Izrādās, ka lāpīšanas un izšūšanas pēdiņa ir domāta tieši minētajām darbībām! Ņemu sarkanu sporta jaku, kas mazgājot neglābjami sakrāsojusies un mēģinu melnos traipus aizšūt ar ielāpu tehnikas palīdzību. Nomocījusies ar jauno ietaisi, pāršuju visam pāri ar veco labo zig- zag dūrienu un parasto šūšanas pēdiņu un pagarinu par kādu brīdi savas sporta jakas mūžu.

Nu ko, nāksies drīzumā apgūt arī mašīnizšūšanu! Lai vēl pēc 15 gadiem neatklātos, ka atvilknē stāv jau divas nelietotas pēdiņas :).

trešdiena, 2010. gada 22. septembris

Zinātnes projekts ''Aita''

Nu ko, šodien bērniem pirmsskolas izglītības iestādē :) nav elektrības, tādēļ visi esam mājās. Kā jau reiz minēju, mani bērni no rīta ceļas augšā pirmie. Vēl nebiju pamodusies, kad jau dzirdēju jautājumu: ''Vai taisīsim šodien projektu?''.

Mūsu mājā tagad ir īsta ''zinātnes projektu'' ēra. Tiek krāts viss iespējamais un neiespējamais, jo tas var noderēt projektam. Visi šie skaļie nosaukumi, protams, ir aizgūti no mājas lapas http://www.looledo.com/, jo tur nekas nav vienkārši ''aita'', tur viss ir teju zinātnes sasniegums. Lai nu tā būtu, jo bērnu lepnums par izdarīto ir neizsakāms un pašu rokām gatavotās lietas kalpo ilgi un neviena vēl nav pat ne saplēsta, ne sabojāta.

Vajadzēs-
1) avīzi vai žurnāla lapu,
2) līmlenti,
3) kociņus vai salmiņus kāju veidošanai,
4) kokvilnas bumbiņas (mēs izmantojām vati),
5) nelielu kartona gabaliņu,
6) šķēres,
7) līmes pistoli,
8) melnu zīmuli un jau gatavas actiņas, ja nav, var iztikt un uzzīmēt pats.

DARĀM TĀ

Saburzam papīru un izveidojam aitas ķermenīti.

Aplīmējam saburzīto papīru ar līmlenti.

Iespraužam kociņus, izveidojam kājas.

No vates veidojam daudz mazas bumbiņas.

Ar līmes pistoli pielīmējam vates bumbiņas pie aitas ķermenīša.

Uzzīmējam arī aitas galvu, ausis un acis, salīmējam kopā detaļas.
Pielīmējam aitas galvu pie ķermenīša.

Sākumā sākām veidot divas, bet nepietika apņēmības un līmes, lai pabeigtu. Citreiz! :)

otrdiena, 2010. gada 21. septembris

Silta un ''egoistiska'' zivju zupa lietainam laikam

Domāju, ka daudzas mazu, bet jau pietiekami saprātīgu bērnu mammas sapratīs par ko būs šis stāsts.

Vai jums ir pazīstama situācija, kad zogaties uz virtuvi, lai pa kluso apēstu, piemēram, šokolādes sieriņu? Vai jūs zināt, kā tas ir, kad sagribat kādu konču, un mēģinat to pa kluso attīt no iesaiņojuma papīriņa un no blakus iztabas atskan: ''Mamma, ko tu tur ēd, mēs arī gribam!''. Bez šaubām, es nerunāju par situāciju, kad mājās palicis viens brokastu maizītes gabaliņš un līdz veikalam vēl jāpagaida- katra mamma paliks bez brokastīm, bet bērns paēdīs... Es runāju tieši par brīžiem, kad visa kā ir gana, bet gribas kaut ko pa kluso...

Ja pa kluso tāpat nesanāk, tad es daru tā- vāru sev kaut ko tādu, kas garšo tikai man! Pat ja kāda mazā mutīte teiks: ''Es ajī gibu", tad pagaršojusi mammas egoistisko našķi tāpat ātri liks mieru!

Zivju un sīpolu nīdēji var tālāk nelasīt! Parējiem- lūk (avots- jau diezgan pasen izdots žurnāls Ļiza)!

Vajadzēs-
1) 500 gr zivs filejas,
2) 2 (kā rakstīts žurnālā- saldus) sīpolus,
3) 2 ķiploka daiviņas,
4) 1 apelsīnu,
5) sāli,
6) 3 ēdamkarotes laima sulas (es liku citrona),
7) maltu melno piparu,
8) pēterīļus,
9) 2 ēdamkarotes olīveļļas.

Šī ir oriģinālā recepte- es dažreiz pēc noskaņojuma pievienoju arī nedaudz kartupeli, bet tā lai nepārmāc zivs fileju.

DARU TĀ
Sīpolus un ķiploka daiviņas notīru, sīpolu sagriežu, ķiploku saspiežu ķiplokspiedē. Apcepu tos olīveļļā. Apelsīna miziņu norīvēju un sulu izspiežu. Ieleju katlā ūdeni un pieberu apelsīna miziņu. Pavāru kādu brītiņu, neilgi, dažas minūtes. Receptē teikts, ka jālej nevis ūdeni, bet zivs buljonu, pagatavotu no kubiņa. Es nekad tā nedaru. Pieberu nedaudz zivs garšvielas, mazliet sāli un ir gana laba garša. Zivs fileju sagriežu mazos gabaliņos un apslaku ar citrona sulu. Ielieku zupā un uz lēnas uguns vāru minūtes 5. Pieleju klāt svaigi spiesto apelsīnu sulu un laima sulu, pieberu melnos piparus un pētersīļus. Apelsīnu sula dod šai zupai īpaši maigu garšu, ko nevar panākt, ja liek klāt tikai citrona sulu.

svētdiena, 2010. gada 19. septembris

Jauni izaicinājumi

Šajās dienās daudz darbojos ar melnas krāsas rokdarbiem. Tie ir pārbaudījums gan acīm, gan... fotoprasmēm :).

Aizvakar izšuvu melnus cimdus. Darbošanās shēma tā pati- ņēmu cimdus, piešuvu mežģīņu motīvus un tālāk izšuvu ar pērlītēm. Liekas, ka grūtākais posms sākās tad, kad gribēju to visu pieklājīgi atainot fotogrāfijā... Šī nu bija reize, kad izmēģināju visus iespējamos fotoaparāta darba režīmus- ieskaitot salūta bildēšanu naktī un ēdiena fotografēšanu mijkrēslī (dauzos!) :) :) :). Šie ir labākie no visiem centieniem-



Arī šodien man negāja daudz vieglāk- nolēmu atjaunot mīļus melnus svārkus.

Gribēju padarīt tos īsākus, jo tie ir ļoti gari! Noārdīju vienu no apakšmalas detaļām.

Piemeklēju mežģīni, piespraudu to ar kniepadatām un tad piešuvu ar šujmašīnu.

Pērlīšu lādē piemeklēju rotājumus.

Piešuvu tos klāt pie mežģīnes.

Un atkal sākās manas mokas no gala- kā lai to ataino kaut cik skatāmā veidā :).

Tā nu man sanāca, neesiet pārāk bargi kritiķi! Es vēl tikai mācos!

piektdiena, 2010. gada 17. septembris

Ikdienas ainiņas

Šodien nolemju atlikt visus darbus un nodarboties ar mājas kārtošanu. Tādu pamatīgu mājas kārtošanu. Atceļu plānoto braucienu uz Rīgu, koncentrējos mērķim- tīra māja :).

Sāku ar bērnistabu.

Kad beidzu visus darbus un saprotu, ka bērnistabu esmu kārtojusi 3 reizes ilgāk, nekā visu pārējo māju, tad nolemju, ka tā tālāk vairs dzīvot nevar! Zvēru sev kārtējo reizi, ka nebūšu mīkstsirdīga un nekrāšu katru lietiņu, kuru bērns pārnes no bērnu dārza un saka: ''Mamma, tā ir dāvana tev!''. Bet, protams, neesmu jau arī nekāds nezvērs un tāpat vienkārši nemetīšu ārā to, kas ar tādu rūpību (bērna un es domāju- vēl vairāk ar audzinātājas rūpību) taisīts! Un ir jau arī skaisti tie darbi, izdomas bagāti un ar mīlestību darināti! Zīmējumus var salikt kaudzītē, kādā mapītē un tie neaizņem daudz vietas. Bet ko darīt, kad mākslas darbi sāk palikt jau telpiski un teju vai monumentāli?

Tad nu pieņemu lēmumu tos fotografēt, vai kā reiz lasīju Laines blogā http://www.mammasrokas.blogspot.com/- glabāt tos konservētā veidā :).

Vai nav jauki?





Šis ir mājās veidots darbs ar nosaukumu Tārpiņš rāpo pāri akmens kaudzei.


Arī mazākais bērns jau sāk nest savus darbus mājās.

Un šis ir bērnu tētis, ja kāds viņu vēl nav redzējis :) :).

Protams, ka šī ir tikai neliela daļa no manis sabildētā. Jūtos apmierināta, galerija ir tapusi un putekļi aizvākti!