piektdiena, 2011. gada 25. februāris

Lai brošiņa nokļūtu ciemos ''dzīva''

Kad mēs braucam ciemos, tad valda zināms juceklis- jāpaņem līdzi kaut kādi ciema kukuļi, jāsavāc bērnu lietas, kādu mantu vēl līdzi, kādus mājas apavus, ziemā plānākas mājas bikses. Bērni sazīmējuši zīmējumus, tos nedrīkst saburzīt, visi skraida, satraucās... labi, ka tas laiks aiz muguras, kad, dodoties ceļojumā, bija jāņem līdzi arī pamperi, rezerves drēbes, 2 ratus un mūsu mantas aizņēma visu VW Passat Variant aizmugures universāļa bagāžnieku :)))))).

Un kurš padomās par vakar uztaisītās brošiņas veiksmīgu nogādāšanu Rīgā? Es padomāju! :)

Paldies Zanei par ideju izmantot burciņu skaista trauciņa veidošanā. Man ir mazliet vienkāršāks un ne tik krāšņs iznākums, bet doma jau bija tikai izveidot transportējamo trauciņu brošiņai.

Izmantoju divus audumus un lentīti no brošiņas veidošanas un pielīmēju visu pie burciņas ar karsto līmi.

Brošiņa gatava ceļojumam!

Jaukas un mierīgas visiem brīvdienas!

ceturtdiena, 2011. gada 24. februāris

Taisamies ciemos

Ziemā reti sanāk braukt ciemos. Biežās slimošanas, neizbraucamais ceļš un citi apstākļi bieži patraucē. Toties dubulta rosīšanās notiek tad, kad nu esam sataisījušies pie kāda aizbraukt. Bērni zīmē zīmējumus un es arī nevaru sēdēt dīkā.

Gribu uztaisīt draudzenei, ko sestdien apciemosim, auduma ziedu piespraudi. Varētu ierastās rozes vai krāšņās peonijas, bet man neliek mieru grāmata, ko apmaiņas ceļā saņēmu no Nipas skaistumlietiņām- grāmata par lentīšu izšūšanu, tajā ir arī daudz pamācību, kā veidot ziedus. Šoreiz mana izvēle ir veidot mazos un trauslos fuksiju ziediņus!

Daru tieši tā, kā parādīts zīmējumos grāmatā.




Ziediņi gatavi, atliek vien piemeklēt atbilstošu fonu, visu sastiprināt kopā, aizmugurē piešūt apaļu detaļu no filca un piespraudīti un brošiņa gatava!



trešdiena, 2011. gada 23. februāris

Absolūti nošpikots no Absolūts ēd :)



Jā, acīmredzamais neticamais, bet šādu garšīgu un gaisīgu našķi (bet konkrētāk, 9 gabaliņus) patiešām var uztaisīt no želejas paciņas, želatīna karotes, ūdens un cukura. Paldies, Ilze, par recepti, par visu smalkāk lasiet šeit!

Vien piedodiet par nevienmērīgo pārkaisījumu ar pūdercukuru, sietiņš kaut kur nozudis! :D

otrdiena, 2011. gada 22. februāris

Ielāpu darbi

Nezinu, kādā ātrumā jūsu bērni/zēni plēš drēbes, bet manējiem tas sanāk itin ātri. Liekas, ka tikai nesen uztaisīju bērnam bikses no viņa paša velveta biksēm, kas kļuvušas par mazu un citu velveta bikšu atgriezumiem. Pārgriezu sānu vīlēs, iešuvu detaļas, kas padarīja bikses platākas un un piešuvu atlokus, kas padarīja bikses garākas. Skatos, ka ceļi atkal ir izdiluši un nekas cits neatliek kā ķerties klāt pie ''ielāpu darbiem''.

Šādiem nolūkiem vienmēr paglabāju kādu par mazu palikušu krekliņu ar interesantu zīmējumu.

Šoreiz šis vienkāršais darbiņš mani nokaitina pamatīgi, jo izrādās, ka bikšu stara ir šaura un neelastīga un piekļūt ielāpam no visām pusēm ar šujmašīnu nemaz nav iespējams.

Tad nu kā parasti, defekts jāpārvērš par efektu. Ņemu talkā krāsainus diegus un izliekos, ka jau sākotnējā iecere bija šūt tieši tā, kā sanācis :)))).


Bikšu mūžs atkal pavilkts nedaudz garāks! :)

pirmdiena, 2011. gada 21. februāris

Pretī vasarai!

Lūk- esmu pabeigusi somu! Zinu, ka pienāks vasara un ja tā būs tik karsta kā pagājusī, es iekritīšu depresijā, nostaigāšu 3 mēnešus vienās linu biksēs un topā, vienās un tajās pašās zempapēžu kurpēs un būs vienalga, ka ir jauni tērpi un rotas :). Bet šodien es ceru, ka tā vis nebūs! Tātad- viens darbs no nepabeigto darbu sērijas. Pilnīgi neesmu nekāda tamborētāja, bet reiz metu sev izaicinājumu un sāku tamborēt jaku. Rakstiņš nolūkots žurnālā Mazā Diāna (tamborēšana), Nr. 5, 2002.

No iztamborētās jakas mugurpuses detaļas, sašuvu somas pamatdetaļu. Augšpusi nedaudz savilku un aptamborēju ar īsajiem stabiņiem. Tad izadīju 6 detaļas, kas kalpos par rokturiem. Sapinu tās ''bizēs''. Atlika piešūt rokturus un iešūt oderi. Odere ir divās kārtās, no iekšpuses balta, bet pret ārpusi tumši pelēka, jo man likās, ka tā labāk izceļas somas raksts. Vēl tikai neliels izdaiļojums skaistas rozes izskatā. To gan netaisīju pati šoreiz. Roze ir jauka piemiņa no mana kādreizējā brauciena uz Ņujorku un tā vien šķiet, ka visu šo laiku gaidījusi savu somu, ko izdaiļot! Soma gatava iziet ielās! :))))

svētdiena, 2011. gada 20. februāris

Prosas biezputra ar kokosriekstu pienu

Pateicoties tam, ka rakstu blogu, esmu sākusi lietot produktus, kurus agrāk nekad nelietoju. Paldies Anitai, ka esmu sākusi aktīvi lietot ķirbi. Milzīgs pusķirbis, pārtapis ķirbja biezenī, kopš rudens ir jau notiesāts. Šodien pirmo reizi mūžā vārīju prosas putru. Par to paldies Ilzei, jo viņas blogā ir daudz pieminēta prosa.

Recepte no žurnāla Škola gastronoma Nr. 7, 04/2009.

Vajadzēs:

1) pusglāzi prosas,
2) 1,5 glāzes kokosriekstu pienu (domāju, ka derēs arī parastais),
3) 1 banānu,
4) 3-4 žāvētas aprikozes,
5) sāli, cukuru pēc garšas.

DARU TĀ

Prosu mazgāju, kamēr ūdens ir pilnīgi tīrs. Kokosriekstu pienu uzkarsēju, pievienoju prosu. Uzvāru un uz mazas uguntiņas vāru aptuveni pusstundu. Ik pa laikam apmaisu. Aprikozes apleju ar siltu ūdeni un paturu tajā 15 minūtes, tad smalki sagriežu. Sagriežu arī banānu.

Gatavai putrai pēc garšas pielieku cukuru un sāli, pievienoju aprikozes un banānu, apmaisu un putra gatava.

Labu apetīti!

sestdiena, 2011. gada 19. februāris

Darbiņš padarīts- V

Vai mēs varam pakrāsot Lieldienu olas? Tieši šādu jautājumu man vakar uzdeva lielākais bērns! :)

Laikam jau arī bērniem ir apnicis slimot, sēdēt mājās un domas dodas jau pavasara virzienā.

Sarunājām, ka pagaidām iztiksim ar krāsojamām lieldienu olu bildītēm, krāsosim un padomāsim, kādas rotāsim īstās olas, kad pienāks laiks.



Mazākais bērns arī izkrāsoja oliņu. Iedeva darbiņu man. Tad savāca pie sevis, kaut ko uzrakstīja un iedeva man vēlreiz. Viņš teica- tur ir rakstīts mans vārds Rihards un ķeksītis nozīmē to, ka darbiņš ir pabeigts! :))))



Es tagad arī tā pie sevis domāju-

Pusdienas paēstas V
Bērnam zāles iedotas V
Somai rokturi notamborēti V
Noskaņojums- vidēji labs, gaidam pavasari! V :)))))))))

piektdiena, 2011. gada 18. februāris

Liecinieku klātbūtnē, svinīgi apsolu...

Ap jauno gadu izstāstīju saviem lasītājiem, ka esmu apņēmusies pabeigt sarkano mohēras jaku, vēl saņēmu pa dažam uzmundrinājumam komentāros (paldies, Diāna) un re, jaka gatava!

Tagad velku ārā no aizmirstības citu nepabeigtu lietu- iesāktu tamborējumu. Bet tas arī būs pēdējais nepabeigtais, jo īstenībā man nav ļoti raksturīgi aizsākt un aizmest prom darbu, ja tā sanāk, tad vienkārši ārdu ārā.

Nu tad, mīļās- publiski paziņoju, ka no nepabeigtas jakas pašlaik top soma! Ceru, ka rezultātu parādīšu jau tuvākajās dienās!

Nedaru šo darbu viena, mana uzticamā palīdze visur klāt... Vai, bet izskatās, ka pašlaik ir bezspēkā saļimusi no pārstrādāšanās.

Bet kā jau čakla rokdarbniece, pat guļot adatu no rokas neizlaiž! :))))))

Darbīgu dienu! :)

trešdiena, 2011. gada 16. februāris

Ātrā biešu zupa (garšīga) :)

Gribēju ielikt šo recepti blogā un sanāca smiekli, jo atcerējos vienu citātu no grāmatas ''Nekādu brīnumu. Vienkārši Ziņģīte. Pēc diviem gadiem''. Inese Ziņģīte ir kundze, kas māca uzturēt cilvēkus sevi labā formā, rīvējoties ar dvieļiem un esot nemitīgā kustībā un saskaņā ar dabu.

Smiekli sanāca, jo izrauti no konteksta šie vārdi skan nedaudz smieklīgi, bet īstenībā tajos ir zināma gudrība. Mana zupa arī šoreiz ir no iepriekš novārītiem dārzeņiem, tikai es to daru, ne tāpēc, lai ietu izklaidēties ar vīru :) (kur nu- darbadienas vakarā!), bet lai nozagtu laiku citām lietām, kas man svarīgas.

Vajadzēs-

1) bietes,
2) burkānus,
3) kartupeļus,
4) marinētu kabaci (var gurķīti),
5) kaltētu ingveru (pulverī, aizmirsu kā tas saucās- žāvēts, kaltēts?),
6) mārrutkus,
7) saldētas dilles, pētersīļus,
8) ''Anniņa'' garšvielu maisījumu (kas ir bez sāls),
9) ķiplociņu (daudzums pēc izvēles), sāli, piparus.

Zinu, ka vairums zupu tiek vārītas pirms tam apcepot eļļā burkānus, sīpoliņus utt.. Man gan šķiet, ka tā ir lieka laika tērēšana un nevajadzīgu kaloriju pievienošana zupai. Ja kāds saka, ka tā panākama labāka garša, varbūt! Es garšu cenšos variēt ar garšvielām. Bet tā ir tikai mana pieredze!

DARU TĀ

Nu lūk- sarīvēju iepriekš novārītas bietes, burkānus. Dārzeņus iepriekš vārot, nevajag pārvārīt pārāk mīkstus. Ielieku katliņā, ieleju ūdeni, lieku uz uguns. Sagriežu kartupeļus (arī iepriekš ar mizu vārītus) un sīki sagriežu marinētu kabaci no pagraba krājumiem. Pievienoju zupai. Kad zupa vārās, atliek pievienot ingveru, mārrutkus, sāli, piparus, garšvielas. Kad noņemu zupu no uguns, piespiežu caur ķiplokspiedi sasmalcinātu ķiploku, dilles un pētersīļus.

Tā es padaru bērnībā dziļi nīsto biešu zupu par sev patīkamu kulināru pasākumu! :))))

Šuvējas- amatieres piezīmes :)

Šodien gribēju veltīt rakstiņu adīšanai. Sāku šķirstīt albūmus (tos, kas vēl papīra formā-pirmsdigitālā laikmeta). Un sapratu, ka man jāuzraksta par šūšanu. Ja saskaitītu manis šūtās lietas un adītās, tad šūto lietu noteikti būtu par divām trešdaļām vairāk, nekā adīto.

Sāku kā visas- veikalā neko nopirkt nevarēja, gribējās atšķirties no citām, parādījās pirmās Burdas. Šajā bilžu kolāžā ir redzama tikai neliela daļa no manis sašūtā- neskaitāmas blūzītes, svārki, bikses nemaz nav iemūžinātas bildēs. Redzami vien pāris izejami tērpi, pāris darba kostīmi un citi sīkumi.

Secinājumi šādi- 1) ja ļoti ļoti gribas šūt, nav par šķērsli tas, ka neesi nekur to mācījies, galu galā tajā pašā Burdā ir lapas ar pamācībām, kā vienu vai otru manipulāciju veikt. 2) Labi, ja mājās ir stūrītis, kur stāvēt tavai šujmašīnai, lai nav ar to rokās jāklīst pa dzīvokli un jāmeklē, kur piemesties, kā tas man ir tagad :)))). 3) Nevaino sašūtās drēbes, ka tās vairs nesēž kā agrāk, paskaties vecās bildes un varbūt pamanīsi atšķirību (te es runāju par sevi un vienīgi par sevi!) :D. 4) Ne vienmēr smalka šujmašīna nodrošina panākumus šajā jomā, visi mani vecie tērpi šūti ar šujmašīnu, kuras lielākais sasniegums bija parasts zig zag dūriens.

Bet, kā jau rakstīju kādu laiku atpakaļ, jaunu tērpu šūšanai ar roku es neatmetu.

Iedvesmas pilnu atlikušās dienas daļu visiem!

otrdiena, 2011. gada 15. februāris

Kad mēs mazgāsim traukus?

Ja Kristians vakar vakarā pajautāja man: ''Mamma, vai tu varētu man iemācīt mazgāt traukus?'', tad man bija jāsaprot, ka tas nav jautāts tāpat vien... Šis jautājums tiks aktualizēts vēl un vēl, vairākas reizes pēc kārtas, tiks prasīts arī: ''Kad jau radīsies tie netīrie trauki?'' :))))

Tad nu vakar vakarā tika apsolīts, ka nemazgāsim vakariņu traukus, uzkrāsim tos un no rīta ar jaunu sparu metīsimies trauku mazgāšanā, jo vakar vakarā jutos tik vīrusa salauzta, ka kopīgas izdarības ar bērniem nebija ne prātā! :D

Nu lūk- rezultāts, jaunekļi darbojas, viens mazgā traukus, otrs palīdz noslaucīt un man parādās cerība, ka aug jauna paaudze, kurai liksies pašsaprotami palīdzēt sievām (draudzenēm, mammām) parosīties virtuvē!

Un mūsu- pieaugušo uzdevums ir neatbaidīt viņos vēlmi palīdzēt, jo vienmēr jau pašiem sanāk ātrāk, veiklāk utt. Bet man, atklāti sakot, ir vienalga, ka drēbes būs slapjas, vai grīda nolaistīta... priekš tam ir citas drēbes un grīdaslupata. :)

Vēlu visiem daudz pacietības! :)

pirmdiena, 2011. gada 14. februāris

... ja svinēt, tad svinēt!

Labi, labi- mēs arī esam padevušies Valentīndienas masu psihozei un uzcepuši kūku! Vai arī- jebkurš iemesls labs, lai ceptu kūku! :)))

Recepte no burkānkūku, kā man liekas, vieglā gala. No 06.01.2010. Ievas mājas.

Vajadzēs-

1) 100 g sviesta vai margarīna,
2) 100 g cukura,
3) 1 lielu burkānu (man pat pusotra),
4) 2 ēdamkarotes krējuma,
5) 1 olu,
6) 1 tējkaroti cepamā pulvera,
7) 200-250 g miltu (es pusi miltu aizstāju ar maltām mandelēm),
8) šķipsniņa sāls,
9) pustējkaroti kanēļa (es beru piparkūku garšvielas).

DARU TĀ

Burkānu sarīvēju uz smalkas rīves virtuves kombainā. Margarīnu vai sviestu saputoju ar cukuru, iemaisu olu, krējumu, sāli un garšvielas. Piesijāju miltus un maltās mandeles, kā arī pieberu cepamo pulveri, iemaisu rīvētos burkānus.

Mīklu lieku ar cepampapīru izklātā formā, tik lielā, lai tā būtu diezgan plānā kārtā (receptē minēti 3 cm).

Cepu labi sakarsētā krāsnī aptuveni pusstundu. Receptē minēts- 180 grādos, bet katram jāpazīst savu krāsni, jo man šādā temperatūrā neizcepas nekas... Gatavību pārbaudu ar koka irbulīti, ja vidū iedurot, neturas klāt mīkla, tad viss kārtībā!

Pārlejam ar pūdercukuru, kas sajaukts ar citrona sulu un ūdeni. Pārkaisam ar krāsainajiem cukura rotājumiem. Šis punkts padara jebkuru kūku manu bērnu acīs ēdamu!

Labu apetīti!

Dāvana pašai sev

Man šodien ir svētki! Ne jau tie, kas visiem- sirsniņsvētki, bet jakas pabeigšanas svētki! Ar ko gan šī jaka ir tik nozīmīga? Ar to, ka tā nemaz nav jaka, bet kaut kāds kuriozs. :)))

Pirmo reizi adīju kādu izstrādājumu aptuveni 7 gadus :D. Parasti, ja uz priekšu neiet, vienkārši izārdu un aizmirstu.

Sāku jaku adīt, kad gaidīju Kristianu. Modelis bija iecerēts aptuveni tāds pats, bet apjomīgāks, garāks, atbilstošs situācijai. Tad man sāka tirpt rokas un es nevarēju paadīt. Tad piedzima viens bērns, tad otrs- laika, protams, nebija. Bet kaut kā man tomēr žēl bija padarītā un dzijas.

Aptuveni reizes 4 ķēros atkal klāt, katru reizi koriģējot arī modeli- tas mainījās apmēram šādā secībā- tunika, plecu šalle, jaka ar noapaļotām malām u.c. :))), daudzi izadītie gabali tika izmesti ārā, jo izārdīt kid mohēru ir gandrīz neiespējami.

Beidzot es saņēmos un to izdarīju!

Par pamatu ņēmu līdzīga modeļa jaku, kas man ļoti patīk. Adīju bez piegrieztnes, tikai visu laiku samērot ar jakas detaļu lielumu. Adīju nedaudz garāku.

Apakšmala, piedurknes un kakla izgriezums apadīts ar maniem mīļajiem robiņiem, kurus ada- vienā rindā saadot divus labiskos un vienu uzmetot, otrā rindā adot visus kreiliskos valdziņus.

Jostiņa ir atlasa lente, kas pārlocīta uz pusēm un sašūta kopā.

Jaka labi kombinējas ar dažādām blūzēm.

Jūtos tiešām gandarīta, ka tomēr pabeidzu šo darbu, bet visticamāk, ka dzijai, kas ir zirnekļa pavediena biezumā un tievām adatām tik drīz vairs klāt neķeršos! :D
Priecīgu Valentīndienu!

svētdiena, 2011. gada 13. februāris

Glābju vīramātes cimdus

Gadās, ka jauna un skaista lieta pirmajā lietošanās reizē cieš kādā negadījumā. Tā sanāca arī manai vīramātei, ka velkot rokā jaunus ādas cimdus, tie vienkārši ieplīsa.

Tad, protams, neatliek nekas cits, kā pārvērst defektu par efektu. Ar tievu adatiņu piešuvu atplīsušo maliņu un bez šaubām, gribēju arī noslēpt visu šo nesmukumu :).

Ķēros pie sava rotājumu koferīša. Meklēju kādus lielākus rotājumus, jo ādas cimdam tomēr ir sava specifika, ar pērlītēm gluži nerotāšu.

Atradu palielus melnus rotājumus, bet viņos bija tikai viens caurumiņš, bet tas ir viegli novēršams ar parastas adatiņas palīdzību.

Tad nu rezultāts ir šāds! Uzšuvumi arī atgādinās nēsātājai, ka nevar raut cimdus aiz pašas maliņas, citādi var saplīst vēl, jo acīmredzot ražotājs, taisot skaistos sirsniņrotājumus ir diezgan sabakstījis ādu un tā kļuvusi nestipra šuvuma vietā. :)

Lai labi nēsājas!