Stāsts par kādu minku...
Šīsdienas Irēnas stāsts par kaķenīti, kas meklē mājas, lika man padomāt par tēmu- kā mēs satiekam cilvēkus un arī dzīvniekus mūsu dzīvē. Šoreiz par dzīvnieku! :)
Bieži vien ilgi sapņojam par dzīvnieku, meklējam, nopērkam. Citreiz atrodam uz ielas, paņemam no patversmes. Dažādi ir šie stāsti. Mūsējais ir atkal tāds mazliet jocīgs, bet noteikti ar laimīgām beigām!
Mēs dzīvojam piecu dzīvokļu mājā. Mūsu dzīvoklis ir vienā mājas galā, bet otrā galā dzīvoja.. nu kā lai pasaka... nu bomzīši vārdu sakot!
Kad rīkojām dārza ballītes vasarā, varējām novērot bomzīšu kaķi, kas zagās pie mums pēc ēdamā, jo saimnieki bieži vien nesaprata, ka jādod kaķim ēst. Bet kad bija ''saprotošā'' stadijā, tad baroja gan...
Bieži vien ilgi sapņojam par dzīvnieku, meklējam, nopērkam. Citreiz atrodam uz ielas, paņemam no patversmes. Dažādi ir šie stāsti. Mūsējais ir atkal tāds mazliet jocīgs, bet noteikti ar laimīgām beigām!
Mēs dzīvojam piecu dzīvokļu mājā. Mūsu dzīvoklis ir vienā mājas galā, bet otrā galā dzīvoja.. nu kā lai pasaka... nu bomzīši vārdu sakot!
Kad rīkojām dārza ballītes vasarā, varējām novērot bomzīšu kaķi, kas zagās pie mums pēc ēdamā, jo saimnieki bieži vien nesaprata, ka jādod kaķim ēst. Bet kad bija ''saprotošā'' stadijā, tad baroja gan...
Šī bilde uzņemta 2002.gadā un esmu to parakstījusi albumā ar vārdiem- Nelūgtais viesis.Minka ātri saprata, ka tās dārza ballītēs var dabūt ēst. Un prom jau arī neviens tā īsti nedzen.
Un tad minkas mazajā galviņā dzima plāns:''Bet ja nu pamēģināt pārcelties uz dzīvi šajā mājā?"Tad minka nolēma iekarot manu sirdi. Tā pamazām, pagaidām ar divām ķepiņām.
Tad minka nolēma, ka jāapstrādā arī topošās saimnieces radi!
Nākamā bilde rāda, ka mazā minka jau ir pārcēlusies pavisam tuvu jaunajām mājām- uz vējtveri!
Nu ko, atnāca vecā saimniece Rutiņa, paskatījās un teica: ''Es jau saprotu, ka viņai pie jums būs labāk, ja jau viņa tā ir nolēmusi, lai dzīvo pie jums!'' Paldies Tev, Rutiņ, par to!Paraksts zem šī bildes liecina, ka tas ir 2004.gada rudens, minka ir pilntiesīga mūsu mājas iemītniece ar vetārsta izsniegtu Starptautisku potēšanas pasi, kurā rakstīts- vārds Mince, suga Mājas kaķis, krāsa Melna, saimnieks Aija Elliņa. :))))
Tā nu mēs ar Minci sēdējām silti sakurinātā mājā un mums bija labi un jauki! Mince bija iejutusies pilnībā.
Mazliet gan Minces sirdsmieru sašūpoja un paskumt lika pirmā bēbīša ierašanās mājā, tad otrā, bet tā, pa lielam jau viņa saprata, ka viņas pozīcijas šajā vietā ir drošas!
Arī jaunas mēbeles, kur pagulēt, bija iekārtotas!
Uznāk jau kādreiz arī skumjas par nedaudz zaudēto kaķu brīvību!
Bet visā visumā, daudz jaukāk, ja ir pilna bļodiņa ar ēdamo, tīra māja, kur gulēt, un saimniece, kurai demonstrēt savus ''saimonkaķa'' gājienus!
Vai arī Jums ir interesanti stāsti par mājas mīluļiem?
Komentāri
Un, lai gan viņai ir savs princeses neatkarīgais raksturiņš, viņai tomēr patīk vienmēr atrasties notikumu centrā..kā piemēram, šeit http://ievinch.blogspot.com/2011/01/janvara-atskaite.html
Paldies, Ievinsh, par Tavu mazo stāstiņu! Kapēc ne, var arī caur sludinājumu iegūt mīluli!
Mūsu Pince mūsmājās nonāca no bērnu nama miskastēm - kāds bija atvedis un izsviedis. Tik vienkārši. Kaķenīte kādas dienas lavījās bērnu nama gaiteņos un meklēja ko ēdamu, nevarēju to noskatīties un tā vienu vakaru viņa kopā ar mani tramvajā brauca uz mājām (toreiz vēl dzīvoju Rīgā). Bērni bija sajūsmā, Pince ļoti ātri pierada un atkopusies kļuva par skaistu kaķi. :))Šobrīd mūsmājās bez viņas līdzdalības nekas nevar notikt:D Ai, aizrāvos - par kaķiem varētu runāt un runāt:DD
Pirmais kaķītis, ko atceros no bērnības, arī bija nolēmis, ka pietiek pa miskasti dzīvoties un kādu dienu no visas lielās daudzdzīvokļu (9 stāvi, 7 durvis) mājas izvēlējās tieši mūsu mammu ar 2 maziem bērniem, ne saukts, ne mudināts iekāpa līdzi liftā, uznāca pa trepēm līdz dzīvokļa durvīm un tad tā prātīgi, kautrīgi aiz durvīm apsēdās. Man ir sagadījies, ka abi vecāki ir dzīvniekmīļi :), tāpēc mammai īpaši daudz nevajadzēja domāt, aicināja kaķīti iekšā - tā viņš mums dāvāja brīnišķīgus 14 gadus, pierādot, ka kaķi ir gudri, kārtīgi un ļoti neatkarīgi dzīvnieki :)
Tagad mammai laukos uz ziemu sanāk reizēm ap 20 kaķu (netālu ir vasarnīcas, laikam lieki skaidrot, ka bariem kaķu rudenī tiek atstāti likteņa varā). Mamma ir tas "liktenis", kas viņus izbaro ziemas laikā un es tik vedu lielos barības maisus :). Reizēm jokojam, ka kaut kur ir kaķiem vien zināma norāde ar adresi, kur var nākt paēst :D Un mums prieks, ka nākamajā rudenī kaķi atnāk jau laicīgi (nevis pēdējiem spēkiem izģinduši), šad tad vēl kādu bēdu brāli atvedot līdzi
Inga, arī Tev ir ļoti aizkustinošs stāsts! Cik jauki, ka kaķenīte nokļuva (ja tā var izteikties) miskastēs īstajā vietā un laikā, viņai arī ļoti paveicās!
Paldies!
Inese, paldies arī par Tavu jauko stāstu!
Iedomājies, viņš dzīvnieks noskata kādu labu cilvēku un dodas viņam līdzi liftā, vai nav apbrīnojami!?
Bet mēs domājām, ka Mince ir slima, jo viņai bija pliks sāns, domājām, ka kaut kāda traka slimība... bet izrādījās, ka viņai kā ļoti garspalvainam kaķim pa ziemu saveļās spalva pinkās un ja savlaicīgi nekopj un neķemmē, tad tās pinkas pavasarī nokrīt :))))))
Jā, mazliet ir no suņa gājieniem viņai, tas tiesa!