Pie zirgiem Engurē
Visi mani mīļie- bērni, draugi, zina, ka joprojām nevaru beigt baudīt šī gada vienu no spilgtākajiem notikumiem- iegūto autovadītāja apliecību. Novērtēju gan iespēju tikt tur, kur vēlos, gan braukšanu braukšanas pēc. Tādēļ arī doma doties pastaigāties... nepilnu 100 km attālumā no mājām man neliekas nekas īpašs :) :).
Ātri vien nonāku ceļojuma galamērķī- pie Engures ezera, kur mīt savvaļas zirgi un govis. Diena apmākusies, apkārtne nedaudz atgādina kadrus no krievu filmas ''Bāskervilu suns'', govis ir kaut kur tālumā, zirgi tiek baroti ar āboliem, apkārt klīst daži tūristi.
Tad pēkšņi visi ir izklīduši, tuvojos zirgiem, kas dzīvojas savā nodabā un... notiek kas neparasts.
Kādas iekšējas pavēles skarti, zirgi sastingst burtiski sekundes simtdaļā, kustības vidū. Tie apstājas un nekustas ne no vietas... Tikai vējš spēlējas to krēpēs un astēs.
Es baidos pat elpot, es baidos tos aizbaidīt... lēni tiem tuvojos. Zirgi ir sastinguši. Man nav fotokameras (reizi gadu desmitos esmu izdarījusi muļķību un paņēmusi līdzi divus akumulatoru komplektus, abus tukšus), mobilajā telefonā ir daži uzlādes procenti, bet manī ir mānīgā ilūzija, ka jāiegūst un jāpatur šis mirklis!
Es eju tuvāk, tad vēl tuvāk... nenotiek nekas. Zirgi nekustas. Es apeju šim bariņam apkārt, tie joprojām sastinguši!
Un tikai divi- visticamāk māte un bērns, sarunājas savā, sev vien zināmā, iekšējā valodā. To galvas lēni saskaras, tad attālinās, te kumeļš pieglaužas, te māte viņu aizskar ar purnu.
Ir apturēts laiks, ir apturēts kadrs. Maģija notiek šobrīd!
Pēc kāda brīža, ko nevaru raksturot ne sekundēs, ne minūtēs, laiks atgūst savu gaitu, zirgi turpina kustību un šī burvestība paliek tikai spilgtās atmiņās!
Šovasar esmu lutināta ar vairākiem maģiskiem brīžiem, katram no tiem bijusi sava vieta un nozīme...
Komentāri
Es, Helēna un Rihards.
Kristian, es pa ceļam redzēju miljons antīkus auto, jo tiem bija kaut kāds salidojums, žēl, ka Tu nebiji mašīnā!