Aijas lietas

Kādā svētdienā, ziemas izskaņā, aizbraucu uz savu Salaspils dzīvokli. Atveru vējtvera durvis un degunā iesitas spēcīga, nepatīkama smaka. Līdz manām smadzenēm vēl neaiziet, ka kaut kas nav kārtībā, vien nodomāju- kas var tā smirdēt? Paceļu acis un saprotu, ka visa mana mīļā māja ir melnā krāsā- sienas, griesti, ikkatra mēbele... Nekas nedeg, nekas negruzd, viss ir sācies un noticis bez manas klātbūtnes kādā nedēļas darbadienā...  Tikai domas par to, kas man tagad būtu jādara, un kaimiņu pāra klātbūtne, notur mani līdzsvarā. Neticība... apjukums... tik daudz jautājumu... Kā tas varēja notikt? Vai es to varēju novērst? Kāpēc man?  Kārtējo reizi izstaigājot dzīvokli, ar kaimiņieni histēriski smejamies, redzot sodrēju mākslu uz galda un plaktiņa.... neticot savām acīm! Laikam tikai tagad īsti esmu sapratusi teicienu ''laime nelaimē''- gāzes balons nav uzsprādzis, sienas ir vietā, kaimiņi ir dzīvi. Gruzdēšana ir beigusies pati no sevis, beidzoties skābeklim dzīvoklī, vismaz