Kā es sadraudzējos ar tadžinu

Sen sapņoju par palīgu virtuvē no Marokas, jo kā zināms, tadžina cēlusies  tieši no šīs valsts. Cik daudz skaistas tadžinu bildes esmu redzējusi internetā, visas man ir likušās tik skaistas un pievilcīgas! Gribu dalīties savā pieredzē. 

Reiz arī manās mājās ieradās tieši tāda- varbūt ne tik grezna un apzīmētu vāciņu (bet tādas, redz, esot domātas vairāk servēšanai, ne gatavošanai)... nu īsts darba piederums, bez īpašiem izdaiļojumiem. Mazliet jau baidījos to sākt lietot, bet tad darīju tā, kā ieteica kāds padoms no tīmekļa- izmērcēju tadžinu aukstā ūdenī (mērcēju visu nakti) un tad vēl izsildīju cepeškrāsnī veselas divas stundas, pakāpeniski palielinot temperatūru no 50 līdz 200 grādiem. 

Tagad gatavoju tajā ēdienus uz gāzes plīts mazākās liesmas, papildus drošībai ņemot talkā tādu lietiņu kā liesmas sadalītājs.

Nezinu kā Rīgā, bet piepilsētas mazos saimniecības veikaliņos tāds joprojām ir atrodams par lētām naudiņām. 

Gatavoju pārsvarā dažādus sakņu sautējumus, nežēlojot garšvielas un pielejot nedaudz ūdens (man gan patīk darīt tā- sagriežu dārzeņus, pannā sakarsēju gī sviestu vai eļļu, pieberu kārtīgi daudz garšvielu, kad tās sāk smaržot, nedaudz apcepu dārzeņus un tikai tad tos lieku tadžinā, bet tas ir vairāk smaržai un izskatam, parasti receptes tadžinai tā neliek darīt). 

Tad var aizmirst par tadžinu uz kādām 40- 60 minūtēm un varu būt droša, ka viss tiks izdarīts manā vietā nevainojami! 

Vakar vakarā gatavotajā tadžinā bija paprika, saldais kartupelis, briseles kāposti un melnās plūmes, karijs un sāls pēc garšas. Dārzeņus var likt kādus vien sirds kāro un gaļu, protams, arī var gatavot. 

Nebaidāmies izmēģināt ko jaunu!