Pieturzīme. Nedaudz- kopsavilkums.

Jau atkal vairāk nekā pusgads no 2018. ir aizlidojis. Droši varu teikt, ka viens no trakākajiem pusgadiem manā dzīvē. Tik daudz dažādu domu, izjūtu  un darbu tajā bijis- tādēļ arī tik maz laika apsēsties, padomāt un uzlikt visu uz papīra. Esmu ieguvusi nepieklājīgi daudz no tā, ko ļoti vēlējos, esmu augstu lidojusi un arī atsitusies pret zemi,  maksāt par to arī nākas (ar saviem nerviem, veselību)... 

Pēc desmit gadu garas pauzes esmu sev atdevusi vienu lielu parādu-  pabeigusi autoskolu, ieguvusi autovadītāja apliecību un pat nopirkusi auto. Tagad esmu neatkarīga meitene! Ar tik daudzu cilvēku morālu atbalstu, kopā ar divām kolēģēm, esam gājuši šim procesam cauri, viņu lielā uzvara vēl priekšā...

Un tagad es braucu, braucu un braucu. Pat nevaru izstāstīt, cik tas man ir svarīgi. Ka es to varēju un izdarīju! 

Šajā sakarā jau ir radies arī pa kādam jokam... 

Vienvakar saku- braucam uz Daugavgrīvu skatīties saulrietu! Bērns saka- nepaspēsim! Es saku- braucam!!! Otrs bērns piebalso- nepaspēsim! Braucam... vēl 20 minūtes palikušas... vēl 10... vēl 5 līdz saulrietam... 

Atbraucam un noķeram to saules maliņu. Tik skaisti! Debesis daudzos toņos- flamingu oranžos, bārbiju rozā, maigi zilā un tumši pelēkā. Atliek stāvēt un baudīt un izjust godbijību dabas priekšā! 

Atceļā saku bērniem- mums bija divas izvēles, kādas atmiņas veidot. Jūs izaugtu lieli un atcerētos: ''Mamma ir traka! Viņa gribēja redzēt saulrietu, mēs aizbraucām uz Daugavgrīvu, bet saulrietu nokavējām!'' Vai arī otra atmiņa: ''Mamma gribēja redzēt saulrietu, mēs apspriedāmies, ka ir jau vēls un nekur neaizbraucām!''.  

Kuru no atmiņām izvēlētos jūs?  

Bet mums paveicās, mēs paspējām!