Staigāt, elpot, dzīvot

Šodien darbā ēdām kūku, svinējām dienu, kad drīkst strādāt bez maskām. Ikreiz, kad gaitenī dzirdu tuvojamies kolēģu soļus, joprojām roka meklē medicīnas masku, jo tas jau kļuvis par ieradumu. Dzirdu ziņās- atgriežamies pie ierastās dzīves! Patiesi? Man jau šķiet, ka ierasts ir baidīties tuvoties kādam un noņemt masku pat vienatnē... 

Bet šis dīvainais laiks ir atnesis arī jaunus ieradumus. Kamēr mīļajā gaisa jogā ir klusuma periods, esmu sākusi staigāt. Jā, jā, tos pašus slavenos 10.000 soļu. Labi, neglaimošu sev, iet dažādi...

Vidēji apmēram tā. 

Staigāju, kad esmu nogurusi, staigāju, kad esmu dusmīga. Arī prieka pilna eju staigāt. Dažreiz vienkārši apkārt Māras ezeram, vēroju suņus un makšķerniekus... 

Dažreiz vēroju Pārdaugavas ielas un mājiņas...

Citreiz eju speciāli  uz kādu tālu veikalu pa ceļam, piem., pēc puķu toveriem...

Vislielākais gandarījums ir tad, kad esmu veikusi lielāko ceļa daļu un  ir tāds kādinājums griezties atpakaļ... Bet ja šajā brīdī saņemos un eju vēl, tad gan ir laime un prieks! 

Ar mērķi vai bez, pastaigas ir brīnišķīgs, tikai man, sev veltīts laiks. 

Staigājam, elpojam, dzīvojam, sapņojam, mīlam, ceram, ticam.... un vēl un vēl... 💗