Īsas piezīmes...

Ak, kā šis gads ir ieskrējies! Iegriezts kā vājprātīgā ritenī, kas neapstājas... Un dažbrīd pat liekas, ka nav iespējams visam tikt līdzi. 

Ir nosvinēta mana dzimšanas diena jaunā un lielā kolektīvā, kurā jāprāto, kā uzcienāt teju 55 sirsnīgus apsveicējus. Lielākajam bērnam tikko apritējuši jau 12 gadi (nesen vēl bija bēbis, nu jau tīnis).  Man joprojām jāmācās sadzīvot ar sirdsapziņas pārmetumiem, ka esmu darba dienas gaitā aizmirsusi piezvanīt bērniem un atgādināt, ka jāiet uz treniņu (un izrādās, ka viņi paši to brīnišķīgi atceras)... 

Bet šodien viss ir savādāk. Vakar visu redzošā darbavietas medmāsa ir pamanījusi neveselīgu spīdumu manās acīs un ar mūsdienīgu elektronisku ierīci, no kuras neko nenoslēpsi, ir noteikusi, ka man ir paaugstināta temperatūra un tieku nosūtīta mājās uzkrāt spēkus un cīnīties ar vīrusiem. 

Tā nu esmu mājās, te smaržo pēc tikko ceptām plānajām pankūkām, kuras esmu cepusi puikām, šķiet, ka vakars būs mierīgs... tik daudz ko gribas izstāstīt pēc lielāka pārtraukumu un to arī esmu apņēmusies izdarīt- gan par savām šī gada sportiskajām aktivitātēm, gan par kādiem rokdarbiem... 

Turpinājums sekos!