Kā es adīju pirmo jaku

Protams, ka šī nebija mana pirmā uzadītā jaka vispār. Agrā jaunībā adīju ļoti daudz. Bet tad bija periods, kad šim rokdarbu veidam  nepieskāros- daudz citu rūpju, bērni mazi, dažādas  nodarbes ar viņiem... Bet tā paklusām- gribējās gan. Atsāku pagājušajā ziemā ar mauču adīšanu.

No šīs skaistās oranžās vilnas dzijas biju uzadījusi džemperi ar daudzām pīnēm. Tad pagāja laiks, to izārdīju un dzija ilgi, ilgi stāvēja plauktā. 

Nopirku pirmo adījumu žurnālu un iedvesma rokā!  Bet, protams, tieši tāpat kā agrāk- raksts no bildes pa kreisi, modelis no bildes pa labi- 


...visam taču jāpieiet radoši.

Draudzene, māsīca groza galvas- kurš gan pirmajam adījuma izvēlas tādu piņķerīgu rakstu, bet man jau patīk izaicinājumi! 

Adījuma raksts  žurnālā Sabrina (1/2021).

Nepaiet ne pusgads, jaka ir gatava. Palauzu galvu par aizdari, beigās secinu, ka negribu neko no tā, kas ienāk prātā. Ja vēlos fiksēt jakas priekšpusi, tad piespraužu brošu.  

Es turpinu adīt. Man patīk adot atpūtināt galvu no visām domām, kas šajā vājprātīgajā laikā bieži maļas pa prātu, patīk vērot procesu it kā no malas- pats adi, bet vēro, kas sanāk. 

Visvairāk man patīk, ka varu adīkli ņemt visur sev līdzi- varu adīt Rīgā, varu Salaspils mājā, pat ja adīklis būs somā, bet neadīšu, tas netraucē un neapgrūtina. 

Šobrīd ir aizsākti vēl 3 citi darbi (😀). Lasīju joku, ka adītāja ir īsta tikai tad, ja ir iesākti 6 darbi, tātad man ir uz ko tiekties. 

Jaunumi sekos!






Komentāri