Es turpinu- Ziemassvētku brīnumu, pandēmijas un ļoti darbīgajā laikā

Šis ir brīnumu laiks. Un šis ir arī sirdsāpju laiks. 

Man piezvana māsīca rakstniece, viņa grib pabeigt romānu, bet mājās nav miera. Un es saku- brauc uz manu Salaspils māju un raksti! Un viņa piekrīt un atbrauc ar pilnu ceļojumu čemodānu grāmatām, ko izmanto, rakstot savu jauno romānu un viņa sasilda māju un viņa apraudas aiz laimes... Un mans Ziemassvētku brīnums ir noticis! Par šo un par pagājušo un dažiem nākamajiem gadiem! 

Bet es adu, man ir jānoada no sevis nost viss, kas traucē. Es netieku apciemot omīti pansionātā, man ļauts vien atdot pāri sētai dežurantam dāvanu... Es adu arī, jo gribu māsīcai uzadīt maučus par piemiņu no mūsu kopīgā Ziemassvētku brīnuma...  es paspēju, man izdodas!  

 

Un tad es gribu, lai man ir līdzīgi un izadu līdzīgus (pirmajā attēlā).

Bet šie, pavasarīgi zaļie, dosies uz ārvalstīm dāvanā. 

 

Man ļoti patīk šis process- patīk, ka varu tikt pie gala rezultāta dažās dienās. No ieceres līdz zīmējumam, tad līdz pērlīšu savēršanai uz dzijas gan paiet zināms laiks, bet, ja viss sagatavots, tad adīšana ir raita. Es pamazām sāku saprast, kam jāpievērš uzmanību, kāda ir atšķirība, ja adu vienlaidus smalku rakstu vai gribu izveidot vienu lielu un centrālu rakstu vidū... Pabeidzot rožu maučus saku- nekad vairs daudzkrāsainiem un uz melna fona, bet uzreiz sameklēju nākamo ziedu rakstu- daudzkrāsainu un uz tumša fona.... 

Es mācos! Turpinājums sekos! 😊