Laime nelaimē

Kādā svētdienā, ziemas izskaņā, aizbraucu uz savu Salaspils dzīvokli. Atveru vējtvera durvis un degunā iesitas spēcīga, nepatīkama smaka. Līdz manām smadzenēm vēl neaiziet, ka kaut kas nav kārtībā, vien nodomāju- kas var tā smirdēt? Paceļu acis un saprotu, ka visa mana mīļā māja ir melnā krāsā- sienas, griesti, ikkatra mēbele... Nekas nedeg, nekas negruzd, viss ir sācies un noticis bez manas klātbūtnes kādā nedēļas darbadienā... 

Tikai domas par to, kas man tagad būtu jādara, un kaimiņu pāra klātbūtne, notur mani līdzsvarā. Neticība... apjukums... tik daudz jautājumu... Kā tas varēja notikt? Vai es to varēju novērst? Kāpēc man? 

Kārtējo reizi izstaigājot dzīvokli, ar kaimiņieni histēriski smejamies, redzot sodrēju mākslu uz galda un plaktiņa.... neticot savām acīm!


Laikam tikai tagad īsti esmu sapratusi teicienu ''laime nelaimē''- gāzes balons nav uzsprādzis, sienas ir vietā, kaimiņi ir dzīvi. Gruzdēšana ir beigusies pati no sevis, beidzoties skābeklim dzīvoklī, vismaz tā man skaidro ugunsdzēsēji. Vēl viņi prasa, vai es saprotu, cik man ir nenormāli paveicies un iesaka nopirkt loterijas biļeti... 

Visa iedzīve ir jāizmet. Sāku dzīvi šajā mājā no nulles. Protams, pa kādam vecvecāku sadzīves mantojumam centīšos saglābt, bet veca padomjlaiku sekcija gan ies atkritumos. It kā ļoti nepieķeros lietām, bet saprast, ka jāizmet ir praktiski viss... tas nav dikti viegli. 

Remonts nerit tik ātri kā gribētos, meistari ir ļoti noslogoti, elektrības un ūdens aizvien vēl nav... Bet es nepadošos. Es nedrīkstu padoties- šī ir manu vecvecāku māja un manu bērnu dzimtā māja... 

Dārzs mostas, pavasaris dara savu.

 


Tāds brīdis padomāt- ko un kā es gribu tālāk... 
 
Būs labi, mīļie, būs labi! 

Komentāri