Tik tālu nu mēs esam...
Es nekad neesmu savus bērnus mudinājusi rakstīt vēstules Salatētim, jo es vienmēr esmu uzskatījusi... kā lai to pasaka... ka melot nav labi. Nē, es neesmu arī viņiem teikusi- Salavecīša nav, tie ir lielo cilvēku izdomāti meli, dāvanas nopērk viņi paši... Tā nē! Vienkārši neesam šo tematu tā ļoti īpaši apsprieduši. Bērnu dārzā končas atnes rūķi? Ļoti labi, priecājamies! Bet tas arī viss.
Nonācis līdz pirmajai klasei, Kristians ir pēc savas iniciatīvas uzrakstījis vēstuli Salavecītim... Un mani šīs vēstules saturs ļoti apbēdina. Domāju, ka Kristians ir pēkšņi vērsies pie ''mistiskiem spēkiem'', jo ļoti labi apzinās, ka mamma vai tētis viņam skārienjūtīgo telefonu nepirks. Jo: ''Tev tas nav vajadzīgs, jo mamma ar tēti tevi visur vadā, tu nekur neej vēl viens. Jo tas ir pārāk dārgs. Jo slikti cilvēki to var iekārot un tev atņemt... utt. utt.''
Un visbēdīgākais ir tas, ka tā jau nemaz nav viņa doma un ideja. Ja agrāk gribējās velosipēdu un slēpes vai jaunu lego komplektu, lai atkal būvētu neskaitāmas lietas, tad tagad gribas to, kas dažiem jau ir, jo viņiem tas ir... Jo klasē notiek tā- līdzko klasē iekšā, tā visi pieplok pie tiem dažiem telefoniem, kas ir līdzi un visi spēlē spēles... Es nesaprotu. Kāpēc tad nevar samācīt pirmklasniekus pīpēt un dzert starpbrīdī? Manā skatījumā visas atkarības ir vienlīdz kaitīgas. Un pie tādām es pieskaitu arī atkarību no tehnoloģijām... Es nerunāju par pilngadīgiem cilvēkiem, kas paši par sevi atbild.
Sauciet mani par vecmodīgu vai atpalikušu, es nedomāju, ka skolas starpbrīdī vienīgais, ko bērniem jāļauj un jāveicina darīt, ir spēlēt spēles telefonā.
Kāda ir jūsu pieredze šādos jautājumos?
Komentāri
Vārdu sakot, kariet mani pie kauna staba, jo patīk man jaunākās tehnoloģijas, un nesaskatu tur neko briesmīgu, ja arī bērni ar tām tiek iepazīstināti. Mani vairāk uztrauktu jautājums - ko tieši bērns ar šīm tehnoloģijām dara - nepārtraukti spēlē Minecarft, lasa grāmatas, iemācās, kā droši un korekti uzvesties internetā?
Nu tā kaut kā...
Un jā, pēc skārienjūtīgā telefona ātri vien seko PSP un planšetdators :)))
Es nepiekrītu telefona spēlīšu salīdzināšanai ar dzeršanu un pīpēšanu - bērni taču saprot atšķirību! Dzeršana, pīpēšana ir protests un mēģinājums iegūt cieņu klasesbiedru acīs. Esmu mācījusies Maskačkā, tur bija viss -gan dzeršana,gan pīpēšana, gan duršana, gan ieelpošana... Bet vieni piedalījās, otri nē. Jo vienus mājās mīlēja, bet citus nē. Vieni mācēja atrast sev vietu klasē, citiem bija jāpakļaujas. Varbūt vērtīgāk ir rūpēties par tiešām bīstamām lietām, sapratni par to, palīdzēt iekļauties nežēlīgajā skolas sabiedrībā citādāk - caur sportu, piemēram. Ticiet man, spēlītes telefonā ir štrunts, forša izklaide, kuru mamma mājās aizliedz. Tas ātri pāries un vietā nāks datorspēles. Pie tam tagad, kad klasesbiedri lielīsies ar saviem sasniegumiem Angry Birds, nevarēs viņiem teikt: "Un es, ziniet, brīvdienās foršu Lego mašīnu uzbūvēju!" - apsmies..
Bērni ir nežēlīgi, bet, šķiet, viņi nav pie tā vainīgi.
Savējam iegādājos Nokia X3, kurš ir gan skārienjūtīgs, gan ar pogām. Izturās ļoti atbildīgi savo 9 gados, jo tas ir tas, ko viņš bija vēlējies. Pats pārdzīvotu, ka ir nozaudējis..
bet par otro - tehnoloģija utt skolā, nu jāaaaa .... te ar man dalītas jūtas, no vienas muses, zinu cik nežēlīgi skolēni mēdz būt pret saviem klases biedriem, kuriem nav tas kas viņiem. pazemot, apcelt. manā laikā nebija telefonu, bija pat skolas formas, bet kad iegājām fizkultūras zālē, tad pacietu pazemojumus, jo man nebija tik kruts treniņtērps, bet vecais labais melnais trikotāžas tērps. tas bija sāpīgi. un no vienas puses negribu lai manu bērnu pazemotu, apceltu. bet no otras puses ... mani tas darīja stipru, rūdīja. es neļāvu apcelt sevi. radās spīts. sevi pratu aizstāvēt, un nevis gaidīju kad kāds to izdarīs manā vietā. tas arī varbūt nav tas sliktākais. mani dzīvei tas norūdīja. pašai izcīnīt to ko vēlos, nepakļauties speidienam un neielīst alā. vecāki vēcināja nopelnīt to kruto un stilīgo ko sagribējās. strādāju ravēju dobes, jau 14 gados bija pirmie darbi par samaksu nopietnu. un tad izvērtēju pati vai man beigās tiešām ko tādu vajag, vai arī savu sapelnīto naudiņu varu iztērēt kam citam, vēl lietderīgākam, nevis līdz šim par ko sapņoju.
nu tā apmēram mana nostāja :)
Savukārt par vecīti... Kopš sevi atceros, vienmēr esmu zinājusi, ka dāvanas pērk vecāki, maisu aiz durvīm noliek vecāki, bet Salaveči ir pārģērbti onkuļi. Un šobrīd, kad man ir jau pāri 30, varu teikt, ka ir sajūta, ka man ir bijis atņemts Ziemassvētku brīnums, jo faktiski jau tieši Brīnums atšķir šos svētkus no citiem, kuros saņem dāvanas (dzimšanas dienas, vārda dienas...), nu, vismaz bērnu acīs.
Pirkt telefonu tāpēc, ka citi bērni ir nežēlīgi...Nu, katrs pats izvēlas, vai iesaistīsies šajā nebeidzamajā ciņā ar citu bērnu vecāku maciņiem. Personīgi man tas liekas nepieņemami. Mans bērns mācās visai pieklājīgā pilsētas centra skolā un pusklasei noteitki ir šie telefoni. Taču mani šāda telefona iepirkšana materiāli apgrūtinātu, tāpēc bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem sen atteicu. Tik traki gribi? Krāj 2 gadus, uz priekšu. Kindlam krāja gadu un nopirka- nekādu problēmu.
Domāt vajag par to, kāpēc bērnam tik ļoti vajag pirkt šādu prestižu un kā viņš var to iegūt bez bezgalīgiem priekšmetiem.
Es pati mācījos skolā pie-Maskavas sādžā un šo to zinu par nežēlību, taču uzskatu, ka jauno laiku vecāku maniere risināt savu bērnu problēmas klasē ir visai dīvaina. Pēc tam būs jāpērk daudz kas, ja ir vēlme nodrošināt bērnam visu to labāko))
Un vēl- neprofesionāla ir tā 1.klases skolotāja, kas pieļauj šādu spēlēšanu. Manā skolā (kur strādāju) telefoni tiktiešām tiek savākti un atdoti pēcpusdienā, nerunājot jau par to, ka skolotāji neļauj bērniem tos spēlēt starpbrīžos (runa par 1.-2.kl.)
No tehnoloģijām gan nebaidos. Kaut gan spēlēšanu vienmēr esmu un turpinu ierobežot. Bet nu telefons, rīderis, dators mācībām un saskarsmei ar draugiem bērnam (11)- tas ir pašsaprotami. Neļaut to būtu precīzi tas pats, kas mūsu laikos nelaist pagalmā- neviens no tā nemirs, bet socializācija notiks vēlāk un tad gan var pieņemt visādas interesantas formas.
Pilnīgi piekrītu visam teiktajam.
Un vēlreiz paldies visām par tik gariem un saturīgiem komentāriem!
Paldies par komentāru!
Pirmo tel.meitai 8 gados nopirku tīri dzīves nepieciešamības pēc. Bija apslimusi, man bija jauns darbs, kuru nevarēju kavēt, tad nu sazināšanās pēc tika iegādāts jauns, samērā labs tiem laikiem tel. Nākamajiem diviem meita sakrāja pati. Mani pašu ļoooti interesē visādas jaunās tehnoloģijas. Un gribu, lai arī mani bērni tās apgūst. Tā ir nākotne, viņi ar to dzīvos, un jo labāk to pārzinās, jo viņi būs gudrāki attīstītāki un iespējams labāk atalgoti darbinieki! Taču visas jaunākas tehnoloģijas maksā dārgi. Nu nav mums pašlaik tādi apstākļi, lai to atļautos. Līdz ar to lielajam bērnam ir stingri noteikt-gribi jaunu tel.-krāj! gribi portatīvo-krāj! Tātad krāj radu dāvāto naudu, pelni ar maziem darbiņiem, skolā Mārtiņdienas tirdziņā nopelnīto un vasarā piestrādāto darbu aldziņu-krāj! Un zini sakrāj arī :D Ir skopa, nepērk vairs daudz dažādus štruntus, bet sakrāja portatīvo(nu labi-arī ome piestiķēja).
Par skārienjūtīgo...Nu nevajag sīcim tādu-tie ir neizturīgi,pāris reizes WC nokritīs uz flīzēm, un čau.... Jārunā, jāskaidro, kam domāts tel.-saziņai, momentālai saziņai ar kādu cilvēku! Patiesībā jau tiem bērniem visvairāk interēsē, kas un kā IR tai tel. Nu ir jau forši ar pirkstiem slidināties. Mēs šito skārienjūtīgo gribēšanu atrisinājām tā-vairākas reizes veikalos un operatoru pārstāvniecībās izspēlējamās ar tiem demo modeļiem, kas izlikti pircēju lietošanai. Gan tālruņiem, gan ipadiem uc. Un beigās, kad apskaidroju + un - meita izvēlējās neskārienjutīgo, bet kuram bija 5 daudz labākas fīčas klāt;)
Lai gan, es nezinu, kā es domātu, ja man būtu neierobežoti naudas līdzekļi. Droši, ka pirktu(vienmēr esmu godīgi bērniem teikusi-to mēs nevaram atļauties, bet jā, to-mēs varam).
Starp citu-pašlaik Jysk(vai SuperAction?) ir skārienjūtīgi kalkulatori :D