Starp ''ārā'' un ''iekšā''

Es esmu ļoti laimīga, ka mūsu ģimenes jaunajā mājvietā ir terase vai balkons vai ... (cilvēki, kas kaut ko saprot no arhitektūras, pastāstiet man- kā saucās vieta otrajā stāvā zem kuras pirmā stāva iemītniekiem ir aizbūvēta slēgta terase) nu vārdu sakot, ka jebkurā brīdī varu nonākt svaigā gaisā... Nodzīvojušai pusi mūža ''lauku teritorijā'', kurā varēju paņemt savu tējas krūzi un jebkurā brīdī iziet ārā pagalmā, dārzā, man arī tagad tas ir ļoti svarīgi. Bet- ārpuse vienmēr ir mazliet tā kā netīrāka par to iekšpusi, vismaz  gribas cerēt. Lietus, smiltis, bērzu skaras, liepu ziedi, kas tik nenonāk istabā! Tad nu atkal ķeros klāt bērnu novalkāto drēbju kalniem, griežu vecos krekliņus strēmelēs un tamborēju paklājiņu. Lai vismaz daļa no ārpasaules paliktu uz paklājiņa, kad ienākam iekšā. 

Jāsaka, ka tamborējot no trikotāžas nākas vairāk piepūlēties, nekā darbojoties ar  kokvilnu. Trikotāža nedaudz stiepjas un ja tamborējot par to nepiedomā, tad gala rezultāts arī deformējas. Ja strādājot strēmele netiek iestiepta, tad viss ir kārtībā! 

Un atkal brīnos, cik neparedzami daudz materiāla iziet šādu lietu veidojot. No mazā sarkanā krekliņa priekšpuses pat neiznāk viens aplis pašā sākumā daļā! Bet no divām 4 gadīga bērna krekliņa piedurknēm knapi iznāk viens spilgti zilais aplis īsi pirms darba nobeigšanas. 

Ja kāds grib veidot simetrisku rakstu, viņam patiešām ir jābūt neierobežotiem materiālu daudzumiem! 

Muris Minka Elliņš ar slapjām kājām tepiķītim virsū nekāpj, kā nekā pats vēlāk uz tā atpūtīsies! :) 

Pēc iepriekšējo tepiķīšu lietošanas pieredzes varu teikt, ka tos viegli un labi ir mazgāt veļas mašīnā. Tiem patiešām nekas ļauns nenotiek!