Pagājusī nedēļa...

Visdziļākā līdzjūtība Zolitūdes traģēdijā cietušo tuviniekiem!  

Pagājusī nedēļa droši vien vēl ilgi paliks mūsu atmiņā un neliks  miera... Ceturtdien man ir diezgan gara darba diena un vienmēr izbaudu skaistu un jauku mājupceļu  kājām gar Māras dīķi... Svaigs gaiss un patīkama pastaiga. Atnākot mājās, dzirdu ziņas... Neticami! 

Man dažas reizes dzīvē ir gadījies būs pavisam tuvu ļoti nepatīkamiem notikumiem- 2000.gada 17.augustā atrados universālveikala ''Centrs'' otrajā stāvā, kad notika sprādziens apakšstāvā. Tās sajūtas nekad neaizmirsīšu. Un arī bilde bija tieši tāda kā Holivudas filmās- visa ēka salecas un no plauktiem krīt priekšmeti, birst stikli... Pirmā doma- nu gan esmu iekūlusies lielās nepatikšanās... otrā doma- nē, laikam tik traki nav, ja esmu dzīva. 

Otrā reize bija 2004.gada jūnijā, kad iebruka mājas Vaļņu ielā 3 starpstāvu pārsegumi. Tad biju savā darba kabinetā Vaļņu ielā 1, burtiski aiz sienas... 

Notikumi dažādi un arī iemesli katru reizi citi. Pēdējas- pagājušo ceturtdien pārspēj visus, protams, cietušo skaita ziņā un arī pašas Maximas vadības cinisma ziņā (vai redzējāt uzņēmuma pīaristu intervijas televīzijā!?). 

Protams, ka vainīga sistēma kā tāda un ceru, ka varbūt pēc šiem asiņainajiem notikumiem kas mainīsies. Bet sāksim pārmaiņas katrs ar sevi. Es padomāšu, ko es savā ikdienā būtu varējusi darīt savādāk? Vai es nekad neesmu darba vietā parakstījusi darba vai ugunsdrošības  instrukciju to neizlasot? Vai es dzirdot stāstu par to, ka Salaspils Maximas apsargi iesauc savā telpā pāri par 80 gadīgu sirmgalvi un cenšas no viņas izspiest latu par it kā nozagtu konfekti, kaut ko darīju? Varbūt vajadzēja rakstīt kādu sūdzību? Vai es nekad dzīvē neesmu strādājusi pēc vecā labā padomjlaika principa-  es izliekos, ka strādāju, bet viņi (priekšnieki) izliekas, ka maksā? Vai es kaut ko darīju, kad redzēju, ka Salaspils jauno māju cēlāji iet pusdienas pārtraukumā un pērk šņabi veikalā? Vai es kaut ko varēju darīt? utt. utt. 

Nebūsim vienaldzīgi un cerams, ka lietas mainīsies! 

Bet nu par ko citu. Bija arī pāris pozitīvas lietas pagājušajā nedēļā. Ar bērniem aizbraucām uz kartinga halli beidzot izmantot dāvanu kartes un darbiniece pateica, ka bērni vēl nevar braukt, jo viņu garums neļauj to darīt pilnvērtīgi. Biju ļoti vīlusies, bet man apsolīja, ka dāvanu kartes derīguma termiņš tiks pagarināts tik ilgi, cik būs nepieciešams! 

Vēl jaunajam virtuves kombainam salūza viena detaļa. Cik es biju patīkami pārsteigta aizbraucot uz servisa centru Tadaiķu ielā 4. Detaļa tika apmainīta uzreiz un garantijas remonts bija noticis bez ierunām un pārliecināšanas, ka pati esmu ko salauzusi, kā ir gadījies citās reizēs! 

Viesojos arī piektdienas ''Ievas mājā'', kurā ir neliels rakstiņš par iedvesmu rokdarbos. Es- jau kā parasti par to pašu- par reciklēšanu. Un piedodiet, mīļās blogu rakstītājas, ka nevarēju šeit pieminēt jūs visas!