Bilžu rāmis. Savādāks

Gribas domāt, ka neesmu no tādu cilvēku sugas, kuriem nekad nav labi. Bet dažreiz jau sanāk arī pažēloties. Bet cenšos ar to neaizrauties, jo varbūt tas, par ko sūdzos, tieši ļoti pietrūkst kādam citam... Paskaidrošu. Kad dzīvoju Salaspilī, tad vienmēr pārdzīvoju, ka mājā sen nav bijis remonts, viss izskatās diezgan noplucis un bez maz vai kauns cilvēkus ciemos aicināt...  Pagāja garais un mokošais remonta gads jaunajā dzīvoklī un mēs ievācāmies. Pret visu tik saudzīgi, drebošām rokām, ka tik kas nenotiek ''svaigajam'' remontam (te mazliet pārspīlēju, jo tik ļoti mani neuztrauc, ja kaut kas notiks), bet ar laiku saproti, ka šis pēcremonta svaigums tevi nemaz neuzrunā, jo pārvācoties apzināti aizvākti dažādi nieku un sīkumi, kas padarīja tavu māju par ... tavu :).  

Sagribējās kādu sentimentālu nieku. Uztaisīju tādu kā bilžu rāmīti. Ņēmu Daugavas malā, netālu no Rīgas HES atrastus 4 gludus koka sprunguļus. Palūdzu vīram tajos izurbt caurumus. Sastiprināju visus kopā ar linu diegiem. 

Izdrukāju bērnu bildes, kuras vakardienas noskaņojumā man likās visforšākās (ak kāda laime, kāda laime, ka man ir printeris ar krāsu bunduļiem!!!), piespraudu tās ar maziem knaģīšiem... un ieguvu ko personīgu. Bildes var pēc noskaņojuma mainīt. 

Jābrauc uz Jūrmalu meklēt lielākus sprunguļus, jo gribētu uztaisīt tādu pašu konstrukciju, tikai lielāku.