pirmdiena, 2017. gada 17. aprīlis

Gaisīgā Pavlova


Šajās brīvdienās gribas kaut ko vieglu, gaisīgu un garšīgu, protams. Lai tā būtu Pavlova! Šoreiz necepu vienu lielu kūku, bet 8 mazākas. 

Vajadzēs-
1) 5 olu baltumus,
2) ~ 340 gr cukura,
3) 1 t.k. baltvīna (man- ābolu) etiķa,
4) 1 ēd.k. kukurūzas cietes.

Krēmam-
1) tradicionālā saldā krējuma vietā šoreiz- Turku jogurts bez piedevām (piedevas pievienosim pēc noskaņojuma),
2) ogas, kādas ir pieejamas vai labāk garšo. 

Daru tā-
Atdalu olu dzeltenumus no baltumiem un sāku tos putot virtuves kombainā ar putojamo slotiņu. Kad olas baltums sāk acīmredzami sabiezēt,  mazām porcijām pievienoju cukuru. Visu laiku turpinu kult. Kad olas baltums  sāk veidot stingras putas, pievienoju etiķi un kukurūzas cieti. Masa ir gatava tad, kad varu trauku ar to apgriezt otrādi un putas neizkustās no vietas- 



Izklāju cepeškrāsns pannu ar cepamo papīru un izveidoju uz tās 8 kūciņas. Kūciņu lielums diametrā- aptuveni 11 cm. Lieku līdz 150 grādiem uzsildītā cepeškrāsnī. Pēc aptuveni 3.- 5. minūtēm  samazinu temperatūru līdz 120 grādiem. Kūciņas gatavosies aptuveni  stundu līdz stundu un 15 minūtes .  


Jogurtam pievienoju klāt sastāvdaļas pēc izvēles- cukuru, kakao, kādu ievārījumu utt., ko kārojas. Lieku pamatnītei virsū krēmu un ogas un kūka gatava!

Viss sanāk tieši tā, kā plānots- viegli, gaisīgi un garšīgi!




sestdiena, 2017. gada 15. aprīlis

Priecīgas Lieldienas! (ar smaidu)


Katru gadu ar baltu skaudību gaidu Lieldienas un aplūkoju visu saimnieču krāsotās olas, kuru attēli publicēti malu malās. Tik skaistas, tik radoši krāsotas un raibas... pamats pašām lepoties un citiem atrādīt! 

Ja man nebūtu bērnu, es nekad nevarētu nevienu olu citiem rādīt (un visticamāk, arī nevārītu). Skat, atkal Kristians izkrāsojis oliņu kā kāda komiksa varoni, otrā pusītē tai uzzīmēta mugursoma, bērns ir centies un viņam ir sanācis...  

Nu ko- beidzot tas brīdis ir pienācis, es atzīstos: mani sauc Aija Elliņa un es esmu anonīmā... olu krāsošanas nīdēja! Ne man patīk, ne sanāk, ne interesē. Neticat? Re, kā izskatās mans olu krāsošanas process :) :) 


Domājat, es te dodu kādu prettriecienu Robertam Klimovičam, kas, kā lasījām presē, tikko upurēja aitu? Nē, es cenšos nokrāsot dažas Lieldienu olas! :) 

Secinājums- varbūt nemaz nevajag darīt to... ko it kā jādara visiem!  Lūk, mana stihija šobrīd gatavojas cepeškrāsnī, noteikti būs garšīgas ''mazās pavlovas''... un pie tā arī paliksim, necenšoties katru reizi pierādīt, ka varam ''augstāk, tālāk, stiprāk'''... 


Priecīgas Lieldienas, mīļie! :) 




otrdiena, 2017. gada 11. aprīlis

Sapņot... slidot




Man ir šādas atmiņas- esmu aptuveni 4- 6 gadus veca un opis mani aizved uz daiļslidošanas pulciņu. Citi bērni jau sanākuši, dažas meitenes  slīd pa slidotavu un man tik ļoti gribas būt starp viņām. Slidot es māku jau sen un labi, bet mācījusies trenera vadībā  neesmu. Opis saka: ’’Ej pie pārējiem bērniem!’’. Bet es baidos un neeju. Tad opis saka: ’’Labi, tad neko, iesim mājās…’’ Un man tobrīd liekas, ka visa pasaule sabrūk, jo es gribu būt starp pārējiem bērniem, bet ne uzreiz un tagad… man vajadzīgs laiks. 

Gāja gadi un es aizvedu savus bērnus uz skrituļslidošanas apmācībām, tad viņi ļoti ātri apguva slidošanu uz ledus… bet es vienmēr stāvēju malā un domāju- vai man sanāktu, vai es vēl prastu?
Un tad Kosmoss vai Viņas Augstība Nejaušība noorganizēja ’’korporatīvo’’ pasākumu jaunajā, tik tikko februārī atvērtajā Mārupes ledus hallē. Es sapratu, ka man nav ko zaudēt, izņemot 6 euro par ledus un slidu nomu… Par potenciālo nokrišanu uz sejas kolēģu priekšā nesatraucos- viņi man jauki un saprotoši…  

Secinājumi- neatlieciet savus sapņus, ja kaut ko gribās darīt, tad arī izmēģiniet to (protams, novērtējot savas spējas)! Man izdevās! Nu jau esmu slidojusi jaunajā hallē divas reizes un domāju, ka darīšu to pēc iespējas regulāri.    #dziveirskaista! 


otrdiena, 2017. gada 4. aprīlis

Uz dambi!


Zinu zinu, ka blogā jau ir ieraksts ar šādu virsrakstu, datēts ar 2011. gadu, bet tā nu sanāk, ka šis dambis, kas atrodas ''Latvenergo īpašumā esošajā Salaspils novada domes nomā nodotajā teritorijā Daugavas labajā krastā''  ir man tāda kā mīļa vieta jau kopš bērnības.  Un šoreiz, atceļā no Glāžšķūņa ūdenskrituma vērošanas, bērnu pierunāti, braucam ... uz dambi! :) 


Šī vieta top sakoptāka un attīstās, tāpat kā daudzas vietas Pierīgā, un nu jau ir  iemantojusi Salaspils peldvietas statusu. Tai vēl savs stāsts un vēsture jāveido... 


Te ir glābšanas stacija, ir labiekārtotas atpūtas vietas, liels bērnu spēļu laukums. Bet man šī vieta vienmēr saistīties ar bērnību- savu un nu jau arī manu bērnu bērnību. No tālaika mājām bija tāls ceļš ejams, cauri pilsētai, pāri platajai Daugavpils šosejai, pa betonētu ceļu un kāpnēm, tad pāri dambim... un tad pēkšņi pārņēma ūdens tuvumam raksturīgais miers un klusums, jo dambis slāpēja šosejas un pilsētas skaņas... Pretējais Daugavas krasts- tik tāls un nesasniedzams... pa labi hidroelektrostacijas būves, tik lielas un noslēpumainas! :)




Ja esat Salaspilī un ir labs laiks, aizejiet līdz Salaspils peldvietai! Apvienojiet ar Botāniskā dārza jaunās Oranžērijas apmeklējumu vai kādu citu ceļojuma mērķi... 






svētdiena, 2017. gada 2. aprīlis

Īss izbraukums Ogres virzienā


Vakar vakarā facebook vietnē ieraugot rakstiņu par Glāžšķūņa ūdenskritumu, esmu apburta ar redzēto klāt pievienotajās fotogrāfijās! Es arī tur gribu nokļūt. Tagad un tūlīt! Tā arī darām- braucam meklēt vietu ar jocīgo nosaukumu Glāžšķūnis. 

Un tātad- ūdenskritums atrodas Ogres rajonā, Rembates pagastā, Ogres labā krasta pietekas gultnē pie Glāžšķūņa, 300 m lejpus Ķeguma - Suntažu ceļa tilta. Tīmeklī atrodu informāciju, ka Glāžšķūņa ūdenskritums ir t.s. kaskādu ūdenskritums, kurā ūdens nekrīt vertikāli, bet pakāpeniski nolīst pa dabas izveidotām trepītēm. Kaskādu ūdenskritumi Latvijā nav reti, bet ne visi esot interesanti.




Interneta vietnē vietas.lv rakstīts ''Neliels ūdenskritums - varētu būt izteiksmīgs, ja tiktu sakopts'''. Te nu es varu piekrist tikai daļēji- protams, ka nebūtu jāredz pa ūdeni peldošas kolas pudeles un citus atkritumus, bet visādi citādi- mežonīgie krasti piedod šai vietai neparasti skaistu un romantisku auru.














Brīnišķīgi pavadīta silta pavasara diena. Un arī kāda tiesa smieklu devas- tieši šeit un tieši tagad daļu savas svētdienas ir nolēmusi pavadīt mana darba biedrene un priekšniece un laikam jau droši var teikt- līdzīgi domājošs cilvēks- Ilze Celma ar meitiņu Rūtu. Nebijām sarunājušas, bet satikāmies! :) 

Atceļā uz Rīgu sameklējam Ogres Zilo kalnu skatu torni, kas atrodas dabas parka teritorijā. Skatu tornis ir 30 m augsts. Tas atklāts 2013.gadā.  Meklējams Ogres Zilo kalnu rietumdaļā, netālu no Dubkalnu karjera. Līdz tornim var nokļūt pa Zilo kalnu takām, vai koka kāpnēm. No skatu platformas paveras ļoti plašs skats līdz pat Ķeguma HES ūdenskrātuvei un Rīgas torņiem. Es gan par to nevarēju pārliecināties, jo tālāk par torņa ''trešo stāvu'' nenokļuvu... Tornis nedaudz kustas, lasu, ka uz tā var atrasties ne vairāk kā 20 cilvēki un vispār- labāk trenēšu vestibulāro aparātu savās Aerial Yoga Riga nodarbībās, nevis Ogres Zilajos kalnos :).








Tikai dažas stundas ārpus mājas, bet tik daudz iespaidu!