“Un dīķis nav dīķis, jo dīķis ir līķis, tev būs to par ezeru saukt.” O.Vācietis, 10 000 soļu man

Kamēr manas mīļās gaisa jogas nodarbības ir pauzē viena patiesi skaista un nozīmīga iemesla dēļ, es eju. Un esmu šo iešanu atklājusi kā patiesi brīnišķīgu un man piemērotu nodarbi. Dzīvoju tādā vietā, kur nebaudīt tās priekšrocības būtu grēks.  Man ir pašai savs stadions, sporta zāle brīvā dabā, svaigā gaisā, ūdens relaksējošā un dziedējošā tuvumā. 

Vakar nodomāju izmest kādu apli pa rajonu, bet, izņemot pāris uzņemtās fotogrāfijas, tam lielas pievienotās vērtības tomēr nebija. 

Izeju caur pazīstamām vietām, pie sevis pasmaidu- diez vai mans vecākais dēls vidusskolā mācās japāņu valodu, jo bērnībā viņus ar brāli vedu uz Kobes dārzu?

Tā nu pamazām virzos atpakaļ pie Māras ezera, kā to vietējie sauc (“Un dīķis nav dīķis, jo dīķis ir līķis, tev būs to par ezeru saukt.” O.Vācietis). 

Un kārtējo reizi  secinu, ka šis ir mans sportošanas formāts- iešana apkārt Māras dīķim- 4 apļus, vai 5 apļus vai 6, ja nu ir liela iedvesma. Tas organizē mani, es saprotu, cik jau esmu nogājusi, tur ir parastais ritms. Iešanas ātrums mainās, atkarībā no mūzikas tempa, kas skan austiņās, eju  diezgan ātri un savādāk nemaz nevar, ja vēlos nostaigāt 10 000 soļu, dažbrīd ir jāiet ļoti ātri, lai iešana  neievilktos visa vakara garumā. Pusotra stunda vienatnē ar ezeru, sniegu, lietu, jebko, ko daba piedāvā. 

Paradoksāli, bet izejot ārā pat vissliktākajā noskaņojumā un lielākajā nogurumā, es atgriežos priecīga un uzlādējusies.