Tik tālu nu mēs esam...


Es nekad neesmu savus bērnus mudinājusi rakstīt vēstules Salatētim, jo es vienmēr esmu uzskatījusi... kā lai to pasaka... ka melot nav labi. Nē, es neesmu arī viņiem teikusi- Salavecīša nav, tie ir lielo cilvēku izdomāti meli, dāvanas nopērk viņi paši... Tā nē! Vienkārši neesam šo tematu tā ļoti īpaši apsprieduši. Bērnu dārzā končas atnes rūķi? Ļoti labi, priecājamies! Bet tas arī viss. 

Nonācis līdz pirmajai klasei, Kristians ir pēc savas iniciatīvas uzrakstījis vēstuli Salavecītim... Un mani šīs vēstules saturs ļoti apbēdina. Domāju, ka Kristians ir pēkšņi vērsies pie ''mistiskiem spēkiem'', jo ļoti labi apzinās, ka mamma vai tētis viņam skārienjūtīgo telefonu nepirks. Jo: ''Tev tas nav vajadzīgs, jo mamma ar tēti tevi visur vadā, tu nekur neej vēl viens. Jo tas ir pārāk dārgs. Jo slikti cilvēki to var iekārot un tev atņemt... utt. utt.''   

Un visbēdīgākais ir tas, ka tā jau nemaz nav viņa doma un ideja. Ja agrāk gribējās velosipēdu un slēpes vai jaunu lego komplektu, lai atkal būvētu neskaitāmas lietas, tad tagad gribas to, kas dažiem jau ir, jo viņiem tas ir... Jo klasē notiek tā- līdzko klasē iekšā, tā visi pieplok pie tiem dažiem telefoniem, kas ir līdzi un visi spēlē spēles... Es nesaprotu. Kāpēc tad nevar samācīt pirmklasniekus pīpēt un dzert starpbrīdī? Manā skatījumā visas atkarības ir vienlīdz kaitīgas. Un pie tādām es pieskaitu arī atkarību no tehnoloģijām... Es nerunāju par pilngadīgiem cilvēkiem, kas paši par sevi atbild. 

Sauciet mani par vecmodīgu vai atpalikušu, es nedomāju, ka skolas starpbrīdī vienīgais, ko bērniem jāļauj un jāveicina darīt, ir spēlēt spēles telefonā. 

Kāda ir jūsu pieredze šādos jautājumos? 




Komentāri

Irēna teica…
Nu neesi jau vecmodīga! Katrai vecāku paaudzei jaunas grūtības...
teica…
Es ar esmu par to, ka 1.klasniekam jau nu noteikti nav vajdzīgs šāda tipa telefons... "sacepos"jau septembrī par šito jautājumu, jo ir, ir daudziem, bet kas notiksies nākamajās klasēs - 2.ajā jau planšetdatorus nesīs uz skolu utt?
dace teica…
Pilnīgi tev piekrītu. Bet 100% esmu pārliecināta ka ne jau bērni šīs statusu lietas paši izdomā, tie ir vecāku paaudzes spogulis. Un kamēr nekonsumisti sūta savus bērnus vienā skolā ar konsumistiem ;) ;) tikmēr šitā notiks... un paliks vēl trakāk. :(
Diāna teica…
Es šo problēmu nejauši atrisināju pagājušajā gadā, sagraujot viņu ticību Ziemassvētku vecītim. Tagad viņi zina, ka visas dāvanas pērk vecāki vai radi, viņi zina, cik kas maksā, un, kad šogad uzpeldēja skārienjutīgo telefonu jautājums (Valters to sauc par skarekļa telefonu), es pateicu, ka to viņi dabūs tad, kad paši nopelnīs - tātad pēc gadiem desmit. Valters jau brīžiem savu parasto, 13 latu vērto telefonu aizmirst skolā vai nozaudē mājās. Mani tiešām visvairāk uztrauc tas nozagšanas faktors. Ja pirms gada es svārstījos, vai Ralfam 1. klasē vispār vajag telefonu, tad tagad jau "kaut kāds" telefons vairs nav primārais, vajag ar fīčām. Par laimi, mums skolā abu bērnu klasēs lielajam vairumam bērnu ir pilnīgi parasti telefoni. Bija gadījums, kad vienai meitenītei nozaga (nezinu gan, vai skarekli), tā ka paskaidrot ir vienkāršāk. Bet es labi saprotu, cik bēdīgi Tu jūties, ka Tavs bērns kaut ko ļoti grib, un Tu to neatbalsti.
Sarkanā Biete teica…
Nūū,šis ir tāds kutelīgs jautājums...Manējā desmitgadniece vēl joprojām tic Ziemassvētku vecītim un raksta garumgaras vēstules tam katru decembri, prasot gan riteni, gan telefonu un citas šausmīgas lietas (Kindle, piemēram) Un telefons viņai arī ir, bet tas ir manis dāvāts, jo - esmu, kā Dace teica - konsūmiste , un arī savā ziņā reāliste. Bērnu uz skolu nevadāju, un viņa ļoti bieži ir mājās viena.Telefons mums ir kā saziņas līdzeklis.

Vārdu sakot, kariet mani pie kauna staba, jo patīk man jaunākās tehnoloģijas, un nesaskatu tur neko briesmīgu, ja arī bērni ar tām tiek iepazīstināti. Mani vairāk uztrauktu jautājums - ko tieši bērns ar šīm tehnoloģijām dara - nepārtraukti spēlē Minecarft, lasa grāmatas, iemācās, kā droši un korekti uzvesties internetā?
Nu tā kaut kā...
Inese teica…
es ar tūlīt būšu pie kauna staba :) - lai arī neatbalstu spēlīšu spēlēšanu visu cauru diennakti un zinu, ka tās notrulina u.t.t., tomēr savam bērnam atteikt nevaru... Diemžēl šī paaudze ir tehnoloģiju bērni, tās viņiem ai kā būs nepieciešamas tālākā dzīvē. Redzot, ka mans bērns 10 gadu vecumā labāk saprot un rīkojas ar visām jaunajām tehnoloģijām nekā es, nevaru viņam aizliegt par tām interesēties un tās lietot...
Un jā, pēc skārienjūtīgā telefona ātri vien seko PSP un planšetdators :)))
Biene teica…
Es atkal esmu nu tā pa vidu...Jo...Mans lielais bērns nereti pārvietojas ar sabiedrisko un man būtu nemierīga sirds, ja viņam rokās būtu kaut kas citiem iekārojams.Bet tajā pat laikā labi apzinos, ka kad mans super puper (bet nu jau vecais)telefons nonāk bērnu rokās, tad es tikkai uzzinu ko tik visu ar viņu nevar izdarīt, jo es pārsvarā zvanu, rakstu un reizēm izmantoju reiķināšanai.Bet drošība un apziņa, ka mans bērns visu dienu nespēlē spēlītes bojājot redzi, liek man to neveicināt.Un vēl savam lielajam bērnam varbūt tādu arī nopirktu, jo zinu, ka viņš bez tā var arī iztikt, bet mazais gan bez viņa tad nevarētu vairs dzīvot un rastos atkarīgs cilvēķelis!
Sigita Bērziņa teica…
Manējam mobilais ir no 1. klases, toreiz kā LMT dāvinājums, kurš izturēja 2 gadus. 1. klasē nebija īpaši vajadzīgs, jo uz un no skolas devāmies kopā, ja vien reizēm mājās bija viens, tad vajadzēja saziņai, bet 2. klasē tas jau bija mans sirdsmiers (nosacīti:), jo ne vienmēr atcerējās piezvanīt). Kad šis vienkāršais, bezekstru mobilais salūza, tad kopā gājām pirkt, un tā bija viena no retajām reizēm, kad atļāvos apvārdoties no pārdevēja puses un nodomāju, kāpēc ne, puika labi mācās u.t.t., u.t.t... paņēmām kredītā tādu krutāku. Un tad nu sākās spēļu ēra, mūzikas un bilžu pārsūtīšana caur bluetočiem, kas ne tikai traucē atpūtināt acis un smadzenes, bet, jā, atkarība, kuras dēļ aizmirsās nokārtot citas lietas, piemēram, samaksāt par pusdienām, atrādīt audzinātājai zīmes. Arī interneta poga sāka uzspiesties nejauši aizvien biežāk. Līdz pienāca liktenīga diena, kad mobilais pazuda. Nenozaga, bet izkrita no kabatas. Liktenīgi tāpēc, ka dažu h laikā tas notika 2x, vien pirmoreiz atradēja bija godīgs cilvēks, bet otrā gadījumā, kad tuvumā bija vienīgi bērni, mobilais uzreiz bija izslēgts un ar galiem. Tā kā kredīts palika un no kļūdām nemācījās (kabatas izvēlē), pēc šī gadījuma nopirku vislētāko kāds vien bija veikalā. Pirmajā vakarā bērna cerības, ieraudzīt sakarīgu telefonu, sabruka pilnībā:) Tika iekomentēts, ka tik mājās turams... Un tad es visu laiku skaidroju, kāda ir telefona sūtība. Aija, nevajag pirkt to, ko neuzskati par vajadzīgu, tikai, kā to izskaidrot bērnam? Ka nav naudas? Ka patiesās vērtības neslēpjas mantās? Bet tāpat mēs esam dzirdējuši, ka visnežēlīgākie viens pret otru ir bērni, un beigās kaut kāda štrunta skārienjūtīgā telefona dēļ bērns var tikt pie milzu pārdzīvojumiem.
Anastasija teica…
Teikšu kā cilvēks, kas tik tikko (nu, pirms dažiem gadiem) no skolas sienām izgājis - neko nevar padarīt ar to, ka bērniem jāsacenšas savā starpā. Viņi nav vainīgi, ka citiem ir tas telefons, kurš tā īpašniekam piešķir augstāku statusu klasē. Viņi nav vainīgi, ka nezin, ka Salavecītis neeksistē, nav vainīgi ka tic brīnumam un cer iegūt kārojamo "gadžetu", nav vainīgi, ka tās spēlītes telefonā ir daudz aizraujošākas par lasīšanu, zīmēšanu utt. Tāda dzīve. Vai bērnu var pasargāt no tās dzīves? Droši vien var tikai sagatavot, paskaidrot TAGAD ka Salavecītis nav visvarenais. Un dzīvē nāksies vilties (arī Salavecīša jautājumā) - varbūt labāk lai tas notiek tagad, nevis Ziemassvētku vakarā? Ja nu puisēns tic, ka viss, kas jāizdara, ir jāuzraksta vēstue ar dzīvokļa numuru?

Es nepiekrītu telefona spēlīšu salīdzināšanai ar dzeršanu un pīpēšanu - bērni taču saprot atšķirību! Dzeršana, pīpēšana ir protests un mēģinājums iegūt cieņu klasesbiedru acīs. Esmu mācījusies Maskačkā, tur bija viss -gan dzeršana,gan pīpēšana, gan duršana, gan ieelpošana... Bet vieni piedalījās, otri nē. Jo vienus mājās mīlēja, bet citus nē. Vieni mācēja atrast sev vietu klasē, citiem bija jāpakļaujas. Varbūt vērtīgāk ir rūpēties par tiešām bīstamām lietām, sapratni par to, palīdzēt iekļauties nežēlīgajā skolas sabiedrībā citādāk - caur sportu, piemēram. Ticiet man, spēlītes telefonā ir štrunts, forša izklaide, kuru mamma mājās aizliedz. Tas ātri pāries un vietā nāks datorspēles. Pie tam tagad, kad klasesbiedri lielīsies ar saviem sasniegumiem Angry Birds, nevarēs viņiem teikt: "Un es, ziniet, brīvdienās foršu Lego mašīnu uzbūvēju!" - apsmies..
Bērni ir nežēlīgi, bet, šķiet, viņi nav pie tā vainīgi.
Anonīms teica…
uzskatu, ka bērnam ir jābūt telefonam uz rokas (nu ne jau skārienjūtīgajam, bet vismaz kaut kādam), jo mūsdienās bērni ir daudz gudrāki, kā pirms 15 gadiem, plus vēl, ja viņam kaut ko savajadzēs, tad vienmēr būs iespēja sazvanīt gan Jūs, gan savus skoals biedrus.
Savējam iegādājos Nokia X3, kurš ir gan skārienjūtīgs, gan ar pogām. Izturās ļoti atbildīgi savo 9 gados, jo tas ir tas, ko viņš bija vēlējies. Pats pārdzīvotu, ka ir nozaudējis..
Aija Elliņa teica…
Paldies, mīļās, par diskusiju!
Madara teica…
par ziemassvētku vecīša neesamību nepiekritīšu, man patīk tā pasaku pasaule, tie mīti, ticība nezināmajam un neredzamajam. es pati sevi atceros ka ne tikai zs vecītim ticēju līdz gadiem 10, bet vēl smaragdas pilsētas burvjiem, lidojošiem pērtiķiem, un dzīvai ziedu pasaulei zem zemes, un kad sāku lasīt grāmatas par kosmosa pasauli, pasakas par ceļošanu, tad tam ticēju, sapņoju, fantazēju. tādas lietas manā skatījumā ir tikai iztēles fantāzijas pasaules bagātināšana. ja jau bērnībā noraujam spārnus un liekam reāli ar kājām uz zemes stāvēt, ko tad vēlāk varam gribēt no bērna, ka nav ne izdomas, ne ideju savu, ne fantāziju. tas viss manā skatījumā tikai bagātina bērna pasauli. :)
bet par otro - tehnoloģija utt skolā, nu jāaaaa .... te ar man dalītas jūtas, no vienas muses, zinu cik nežēlīgi skolēni mēdz būt pret saviem klases biedriem, kuriem nav tas kas viņiem. pazemot, apcelt. manā laikā nebija telefonu, bija pat skolas formas, bet kad iegājām fizkultūras zālē, tad pacietu pazemojumus, jo man nebija tik kruts treniņtērps, bet vecais labais melnais trikotāžas tērps. tas bija sāpīgi. un no vienas puses negribu lai manu bērnu pazemotu, apceltu. bet no otras puses ... mani tas darīja stipru, rūdīja. es neļāvu apcelt sevi. radās spīts. sevi pratu aizstāvēt, un nevis gaidīju kad kāds to izdarīs manā vietā. tas arī varbūt nav tas sliktākais. mani dzīvei tas norūdīja. pašai izcīnīt to ko vēlos, nepakļauties speidienam un neielīst alā. vecāki vēcināja nopelnīt to kruto un stilīgo ko sagribējās. strādāju ravēju dobes, jau 14 gados bija pirmie darbi par samaksu nopietnu. un tad izvērtēju pati vai man beigās tiešām ko tādu vajag, vai arī savu sapelnīto naudiņu varu iztērēt kam citam, vēl lietderīgākam, nevis līdz šim par ko sapņoju.
nu tā apmēram mana nostāja :)
Ieva Zavjalova teica…
Maniem bērniem par Ziemassvētku vecīti ir dalītas domas,jo vecākais bērns netic tam,un zin,ka mēs pērkam dāvanas,bet meita vēl tic. Un kamēr tic,lai raksta tam vēstules. Bet mēs vienmēr sarunājam tā,ka bērnu ir daudz un tāpēc drīkst rakstīt vēstulē tikai vienu lietu,ko visvairāk kārojas,un tad arī nebūs garantēts,ka to dabūs(jo nu reizēm vēlmes ir nereālas). Par telefoniem runājot,es arī uzskatu,ka pirmklasniekiem nav nepieciešams tāds skolā. Un mums paldies skolai,telefonus līdz piektai klasei nedrīkst ņemt līdzi. Un protams,ir lielai bērnu tāpat,bet tad viņi ar tiem iet ārā čupojas,jo skolā nedrīkst lietot. Mājās man ir telefons,ar kuru tad sazinos ar bērnu vai viss ir ok. Protams ar rudeni puika ies uz piekto klasi,līdz ar to uz citu skolu,un tad visdrīzāk arī dāvināsim telefonu. Jo tur pat skolotāji saka ka nepieciešams ir. Bet man patīk fakts,kādu esmu dzirdējusi dažās skolās šeit,ka ienākot klasē jaunieši saliek telefonus kopējā traukā,un stundai beidzoties jaunieši savāc. Priecē arī tas,ka daļai jauniešu piemīt godaprāts,un viņi neiekāro to,kas viņiem nepieder. Bet nu tas diemžēl nav Latvijā. Bet gan Norvēģijā,kur mēs dzīvojam. Un tā kā meita man iet tagad pirmajā klasē,līdz piektai klasei viņa var tikai sapņot par telefonu. Šajā jautājumā esmu kategoriska. Zinu,ka daudziem tas nepatīk un neatbalsta,tāpēc ka citi laiki tagad u.t.t.
Aija teica…
Par telefoniem neteikšu neko, jo mani bērni vēl nav skolnieki.
Savukārt par vecīti... Kopš sevi atceros, vienmēr esmu zinājusi, ka dāvanas pērk vecāki, maisu aiz durvīm noliek vecāki, bet Salaveči ir pārģērbti onkuļi. Un šobrīd, kad man ir jau pāri 30, varu teikt, ka ir sajūta, ka man ir bijis atņemts Ziemassvētku brīnums, jo faktiski jau tieši Brīnums atšķir šos svētkus no citiem, kuros saņem dāvanas (dzimšanas dienas, vārda dienas...), nu, vismaz bērnu acīs.
Aija Elliņa teica…
Ieva, gribu uz Norvēģiju! :)
Anita teica…
Manam bērnam telefons no 1.klases, nevaru iedomāties dzīvi bez tā, jo mūsu ikdienas ir neatkarīgas.

Pirkt telefonu tāpēc, ka citi bērni ir nežēlīgi...Nu, katrs pats izvēlas, vai iesaistīsies šajā nebeidzamajā ciņā ar citu bērnu vecāku maciņiem. Personīgi man tas liekas nepieņemami. Mans bērns mācās visai pieklājīgā pilsētas centra skolā un pusklasei noteitki ir šie telefoni. Taču mani šāda telefona iepirkšana materiāli apgrūtinātu, tāpēc bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem sen atteicu. Tik traki gribi? Krāj 2 gadus, uz priekšu. Kindlam krāja gadu un nopirka- nekādu problēmu.
Domāt vajag par to, kāpēc bērnam tik ļoti vajag pirkt šādu prestižu un kā viņš var to iegūt bez bezgalīgiem priekšmetiem.

Es pati mācījos skolā pie-Maskavas sādžā un šo to zinu par nežēlību, taču uzskatu, ka jauno laiku vecāku maniere risināt savu bērnu problēmas klasē ir visai dīvaina. Pēc tam būs jāpērk daudz kas, ja ir vēlme nodrošināt bērnam visu to labāko))

Un vēl- neprofesionāla ir tā 1.klases skolotāja, kas pieļauj šādu spēlēšanu. Manā skolā (kur strādāju) telefoni tiktiešām tiek savākti un atdoti pēcpusdienā, nerunājot jau par to, ka skolotāji neļauj bērniem tos spēlēt starpbrīžos (runa par 1.-2.kl.)

No tehnoloģijām gan nebaidos. Kaut gan spēlēšanu vienmēr esmu un turpinu ierobežot. Bet nu telefons, rīderis, dators mācībām un saskarsmei ar draugiem bērnam (11)- tas ir pašsaprotami. Neļaut to būtu precīzi tas pats, kas mūsu laikos nelaist pagalmā- neviens no tā nemirs, bet socializācija notiks vēlāk un tad gan var pieņemt visādas interesantas formas.
Aija Elliņa teica…
Anita, es pat nezināju, ka Tu strādā skolā...
Pilnīgi piekrītu visam teiktajam.

Un vēlreiz paldies visām par tik gariem un saturīgiem komentāriem!
Anonīms teica…
Anglija pamatskola telefonus lidzi nemt ir aizliegts. Bernus atved un iznem (no durvim lidz durvim) vecaki, ja skola esot kada iemesla del tiesam nepieciesams sazvanit vecakus, tad to izdarit var no school office.
Aija Elliņa teica…
... tur jau tā lieta, ka arī es pagaidām bērnu atvedu un izņemu, kad tas mainīsies, tad arī... daudz kas mainīsies.
Paldies par komentāru!
Zkss teica…
Njā, ar vienu bērnu veiksmīgi šim jautājumam esam jau garām, otram tas būs aktuali pēc gadiem 4...
Pirmo tel.meitai 8 gados nopirku tīri dzīves nepieciešamības pēc. Bija apslimusi, man bija jauns darbs, kuru nevarēju kavēt, tad nu sazināšanās pēc tika iegādāts jauns, samērā labs tiem laikiem tel. Nākamajiem diviem meita sakrāja pati. Mani pašu ļoooti interesē visādas jaunās tehnoloģijas. Un gribu, lai arī mani bērni tās apgūst. Tā ir nākotne, viņi ar to dzīvos, un jo labāk to pārzinās, jo viņi būs gudrāki attīstītāki un iespējams labāk atalgoti darbinieki! Taču visas jaunākas tehnoloģijas maksā dārgi. Nu nav mums pašlaik tādi apstākļi, lai to atļautos. Līdz ar to lielajam bērnam ir stingri noteikt-gribi jaunu tel.-krāj! gribi portatīvo-krāj! Tātad krāj radu dāvāto naudu, pelni ar maziem darbiņiem, skolā Mārtiņdienas tirdziņā nopelnīto un vasarā piestrādāto darbu aldziņu-krāj! Un zini sakrāj arī :D Ir skopa, nepērk vairs daudz dažādus štruntus, bet sakrāja portatīvo(nu labi-arī ome piestiķēja).
Par skārienjūtīgo...Nu nevajag sīcim tādu-tie ir neizturīgi,pāris reizes WC nokritīs uz flīzēm, un čau.... Jārunā, jāskaidro, kam domāts tel.-saziņai, momentālai saziņai ar kādu cilvēku! Patiesībā jau tiem bērniem visvairāk interēsē, kas un kā IR tai tel. Nu ir jau forši ar pirkstiem slidināties. Mēs šito skārienjūtīgo gribēšanu atrisinājām tā-vairākas reizes veikalos un operatoru pārstāvniecībās izspēlējamās ar tiem demo modeļiem, kas izlikti pircēju lietošanai. Gan tālruņiem, gan ipadiem uc. Un beigās, kad apskaidroju + un - meita izvēlējās neskārienjutīgo, bet kuram bija 5 daudz labākas fīčas klāt;)
Lai gan, es nezinu, kā es domātu, ja man būtu neierobežoti naudas līdzekļi. Droši, ka pirktu(vienmēr esmu godīgi bērniem teikusi-to mēs nevaram atļauties, bet jā, to-mēs varam).
Starp citu-pašlaik Jysk(vai SuperAction?) ir skārienjūtīgi kalkulatori :D