Pretī rudenim... :)
Pamazām tuvojas septembris un arīdzan mana otrā krīze ar nosaukumu ''arī mans jaunākais bērns aiziet uz skolu'' :). Šī krīze noteikti būs vieglāka nekā iepriekšējā ''mans vecākais bērns jau aiziet uz skolu'' :). Pagājušajā gadā visam pa vidu jaucās dažādas bažas un manas personiskās atmiņas par to, cik ļoti man nepatika skolā (tieši pamatskolā) un apņemšanās nekad bērnu klātbūtnē neizpausties ar savām nepatikām un atmiņām, lai neietekmētu viņu vēlmi iet uz skolu.
Bērni aug un jūtu, ka nu jau katram gribas kaut ko savu, savu kaktu un savu stūrīti, vairs neiet cauri kopā sabīdīti galdi un kopīgs plaukts. Kas atliek? Ņemu rokā skrūvgriezi, demontēju plauktus, bīdu citās vietās galdus, viss to saturs pa zemi, šķirojam, ņemamies, kaut ko metam ārā, kaut ko liekam krāsns iekuram... Iegūstam- Kristianam savs stūrītis ar skatu ārā pa logu- sava vietiņa, kur pasapņot un padomāt par zvaigznēm un planētām, kas viņam tik mīļas-
Un mazajam brālim atsevišķa vieta un plaukts par kuru pašam atbildēt, bet tomēr ar skatu uz brāļa valstību, jo mazajam tomēr vēl joprojām visu laiku vajag kontaktu un brāli redzeslokā...
Eh, kā tas laiks paskrien! Bet var taču kādreiz nodoties arī tādām gaišām skumjām, vai ne? :)
Komentāri