LNB atklāšanas dienā
(''Rakstīt garo savu emociju versiju vai īso?'', tā nodomāju apsēžoties pie datora, pa galvu jaucoties dažādām domām. Rakstīšu īso. Uzlūkojot jauno Nacionālās bibliotēkas ēku, man prātā stāv divi tēli- jaunā sieviete Zane, kurai valsts atsaka naudu plaušu transplantācijai... un mana virtuves grīda, kura 2 gadus pēc celtnieku darba un ieklāšanas izskatās it kā tā būtu kalpojusi gadus 35... kā tas sasaucās ar bibliotēkas ēku, domājiet nu :)).
Šodien iegadījās brīvdiena un bērni teica, ka jāiet lūkoties uz jauno bibliotēku. Nospriedām, ja cilvēku būs daudz, iesim iekšā citreiz, ja nē, mēģināsim ekskursijā izstaigāt jauno ēku. Ekskursija sākās pēc piecām minūtēm, tad nu ieskatieties arī jūs-
Un katrā bibliotēkā man ir jāatrod šāds plaukts, jo tajā ir manas mīļās māsīciņas grāmatas... :)
Viss vienkopus un dažādām vajadzībām un mērķiem :)
Un tad notiek tas- mēs redzam starp stāviem iesprūdušu stāvgrūdām piedzītu liftu, kurā daži cilvēki vēl stāv, cits jau guļ... Visi stikli aprasojuši, droši vien, ka drīz trūks gaisa... Sajūta tāda, ka pieaugušie cilvēki it kā nenotic savām acīm, tikai bērni saka: ''Mamma, tas lifts ir iesprūdis!!!".
Tālāk par 3 vai 4 stāvu ekskursijā netiekam, jo bērniem sāk apnikt un man sāk trūkt gaisa. Izejot ārā, saprotam, ka mūsu acis mūs nav vīlušas... Visapkārt glābēji un tāda sajūta, ka ir labi, ka esam no šī monstra ārā...
(Piedodiet, nesolīju priecīgu rakstiņu par bibliotēkas atklāšanu. Tāpat pilna galva ar pārdomām...)
Komentāri
Man patika Tevis rakstītais, Aija, jo man liekas neizturami, ka publiskajā telpā pastāv divas galējības- salkanais patriotisms vai demonstratīvais naids. Tevis teiktais man likās normāls racionāls komentārs.
Man bibliotēka vizuāli ļoti patīk, patikusi no sākta gala- kas ne sekundi nenozīmē, ka man ir tuva tās Ideja (noteikti ar lielo). Taču es no sirds nesaprotu, kāpēc ja man kaut kas patīk, man jākļūst par apmātu un aklu, ņemot vērā, ka par kļūdām un pārkāpumiem raksta nonstopā, sākot ar Kanādas kļavu- vai kādas tur tās grīdas.
Interjers Tavās fotogrāfijās liek vilties. Ceru ka dzīvajā ir iespaidīgāks. Bibliotēku koncepcija ārzemēs ir maksimāla atvērtība un draudzīgums, te es redzu zināmu patosu. Bet nu nespriedīshu pēc foto.
Kādreiz varbūt jāaizdodas.
Mēs tik pirms dažām dienām beidzot apskatījām Lucavsalu- tā gan man viennozīmīgi patika:))
Paldies, Anita. Vajag iet šajās dienās, kamēr ir ekskursijas pa visu ēku, jo, saprotu, ka publisks būs tikai pirmais stāvs, kad bibliotēka uzsāks pilnvērtīgu darbu, pārējie stāvi- tikai tās lasītājiem.
Anonīms, man žēl, ka ''jums patīk ap visu sataisīt kaut ko negatīvu''...
Bēdīgi, protams, ka tā notika ar liftu, bet es domāju, ka sākumā tā var gadīties, kamēr visu izmēģinās un pārbaudīs.
Tavs raksts gan man nelikās negatīvs - galu galā, tas bija raksts par sajūtām, nevis būvniecības kvalitāti. Anonīmajam taisnība par vecajām ēkām, bet reakcija liecina, ka kaut kas ļoti personisks sakrājies - varbūt iesaistīts jaunās ēkas tapšanā un ņem pie sirds katru atsauksmi.