It kā pa jokam... un it kā nopietni

Kādreiz, nu jau dikti daudzus gadus atpakaļ, man bija ļoti, ļoti slikti. Kādu dienu, šķiet, kādā austrumu suvenīru veikaliņā, ieraudzīju šo lellīti ar diviem bērniņiem. Man viņa tā iepatikās no pirmā acu uzmetiena, ka pieliku to pie ledusskapja. Tad uzzināju, ka esmu nopirkusi bēdu Betiju. Kādas Dienvidamerikas tautas lellīti, kam esot jāsūdz bēdas un tad jāliek zem spilvena, visas bēdas būšot kā ar roku neņemtas. 

Ne nu ticu tādām teikām, ne nu liku Betiju zem spilvena, bet bēdas atkāpās un Betija joprojām ir pie mana ledusskapja. Tāda nu viņa man klusējoša draudzene ir kļuvusi pa šiem gadiem. No rīta var pateikt labrīt. Kad visas rūpes sakāpušas ''pāri galvai'', šķiet, ka Betija mani saprot :). Un kāda viņa ir rūpīga mamma- re kā savus bērniņus- vienu rokās nes 

otrs uz muguras lakatā, drošībā... 

Un Betija arī nav nekāda pelīte, kad vajag savus bērnus aizstāvēt, tad arī tāda pikta un lepna var palikt :) 

Bet vakar, pašā Māmiņdienas priekšvakarā, notika kaut kas pilnīgi neticams! Es biju nodarbībā Otrā elpā un meitene, kas tobrīd rosījās veikalā atnesa man dažas mazas figūriņas un saka- rokdarbos noderēs... bet es skatos- tur tak vēl viens Betijas bērns!!! :) 

Tā nu mana Betija ir kļuvusi par vienu bērnu bagātāka! :) 

Lai jums, mīļās mammas, laba un saulaina diena! :)