Pirmais teikums

Pirmais teikums grāmatā varētu būt kaut kas līdzīgs pirmajam iespaidam, kad satiekam kādu nepazīstamu cilvēku. Tas var būt ļoti mānīgs un var būt noturīgs uz mūžu... Veidojies dažādu stereotipu varā, kas mums gan palīdz atpazīt, gan sajauc galvu... 

Es laikam neesmu pievērsusi īpašu nozīmi grāmatu pirmajiem teikumiem. Līdz šim. Drīzāk esmu sākusi tās lasīt  no otra gala- no pēdējā teikuma. Bet tagad, kad pārcilāju iemīļotas grāmatas, tad izlasot pirmo teikumu zinu, jā, šo grāmatu es pazīstu, tā ir man mīļa un tuva... 

Vakar nolēmu pajautāt īstai, talantīgai un godalgotai rakstniecei (arī manai mīļai māsīciņai) Ingai Ābelei, ko viņai kā rakstniecei un arī kā citu autoru grāmatu lasītājai nozīmē pirmais teikums. Saņēmu šādu atbildi: ''Pirmais teikums? Ļoti svarīgs. Tā kā mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Vai nu ir vai nav. Lasītājam pret grāmatu, tāpat arī rakstītājam pret savu darbu. Pa vidu var būt sazin kas, beigas gan arī ļoti svarīgas. Kurus pirmos atceros? Piemēram, Kamī "Svešinieks" sākas ar: "Vakar nomira māte. Vai varbūt aizvakar, skaidri nezinu".   Kaut kā tā...''. 

Lūk mani izvēlētie pirmie teikumi-

''Ir ārkārtējs astoņpadsmit grādu sals, un snieg sniegs, un valodā, kura vairs nav mana, šo sniegu sauc qanik- lieli, gandrīz bezsvara kristāli, kas sasnieg kupenās un pārklāj zemi ar pulverveidīga, balta saluma kārtu.''

Pēters Hēgs ''Smillas jaunkundzes sniega izjūta''- daudzkārt lasīta, izjusta un saprotama... 

''Balti mirdzēja sniegs. Pirms piecpadsmit minūtēm vecajai sniega segai bija uzsnigusi jauna, balta un mīksta kārta. Pirms piecpadsmit minūtēm viss vēl bija iespējams.''

Salla Simuka ''Sārta kā asinis''- tikko sākta lasīt... un atkal pirmais teikums par sniegu, tas gan nenozīmē, ka šī būs otra Smillas jaunkudze... 

''Zem uzkodu kioska sarkanbrūnās nojumes bijām palikuši vairs tikai trīs: Greidijs, es un pavārs.'' Šādi sākas Prologs, bet man liekas, ka īstais pirmais teikums ir 1.daļas pirmais teikums-

''Man ir deviņdesmit gadu. Vai deviņdesmit trīs. Vai nu tā vai tā.'' 

Sāra Grūena ''Udens ziloņiem''.

''Es esmu dzimusi Ceilonā 1916.gadā, tajos laikos, kad gari vēl staigāja pa zemes virsu gluži kā cilvēki, kad griezīgā elektrisko spuldžu gaisma un mašīnu troksnis vēl nebija aizbiedējis tos prom uz nepieejamiem meža biezokņiem''.
Rāni Manicka ''Rīsu māte''- te mazliet mānos, jo šis nav grāmatas pirmais teikums, tajā ir priekšvārdi, veltījumi un prologi, taču man liekas, ka tieši šis ir pats pirmais un svarīgākais...

''Es viņu pazīstu uzreiz.'' 
Inga Ābele ''Klūgu mūks'', nu ja, par to jau arī ir šis stāsts! :)

Nevienam konkrēti nenododu stafeti, lūdzu visus, kas mīl grāmatas un lasīšanu, rakstiet savas pārdomas un savus pirmos teikumus!