Kamēr top mini albumiņš
Reiz uztaisīju vīram vārda dienā kabatas formāta albumiņu, kur bildēs esam tikai mēs divi. Februārī, kad lielākajam bērnam ir dzimšanas diena, gribēju līdzīgu sataisīt arī viņam. Sāku drukāt bildes, beidzās fotopapīrs, tad bija citi darbi un tā tas palika...
Šodien paņēmu diskus ar ģimenes bildēm, sāku meklēt bildītes ar Kristianu un kaut kā skumji sametās, ko es tur redzēju? Visu laiku mainās gadalaiki, bērni aug aizvien lielāki, pati paliec aizvien vecāka... Nu kāds tur prieks, sakiet? :)
Lai galīgi neieslīgtu melanholijā, pagadījās arī pa kādai jautrākai bildei.
Mince, Mince, ar ko tu nodarbojies?
Mince, Mince, ar ko tu nodarbojies? Vai tik kāds nav veicis pret tevi provokāciju? :D Un es pat zinu, kurš...
Komentāri
Es kaut kā vairs bildes neskatos... Lai gan ik pa laikam atšķiru lielā bērna pirmo divu gadu albumus (pēc tam jau vairs nav albumos nekas salīmēts, kis, kis kauns :(), lai salīdzinātu ar mazo māšeli - tad arī pavisam skumji paliek, ka tas laiks tā paskrējis, uz sevi vispār skatos kā uz brīnumu, kur gan pazudis tas dzīvesprieks un dzirkstelītes skatienā...
nu neko jau neinkriminē, dauzāmies tikai! :)
... toties atradu visādas jau aizmirstas skaistas bildes!
Kaķis gan tev labais!
Kaķis labs! :)
Digitālais fotorāmis ir manā sarakstā jau kopš tā izgudrošanas ;) Jo bilžu tiešām ir tik daudz!!! Un mīļas un skaistas! Nu kā lai izvēlās kuru taisīt kuru nē... Un beigās, kad parēķina summu... tad nu jā... vienmēr ir kas cits saimniecībā vairāk vajadzīgs...
Bet par to gadu maiņu... life is life... Bet bērni ta aug! Un tas ir lielākais prieks! Kam mums mūžīgā jaunība, ja nekas pēc mums nepaliek! Mēs turpināmies savos bērnos!