No vienas puses... un no otras

Drausmīgi kaitinoši ir, kad pilsētnieki brauc ciemos un stiepj visādus savus vecos krāmus ar tekstu- tev jau ir šķūnis (garāža, bēniņi, pieliekamais), noliec- varbūt noderēs...  Bet no otras puses- ir arī pozitīvas lietas. Piemēram, pilsētniekam nav pagrabs, viņam nav kur glabāt savas iesālītās sēnes.  Viņš atved tās sēnes man, lai pasargāju :D. Bet tas ir tāpat kā pelei sieru atvest glabāšanā. Tad nu ir tā- atveru pagraba lūku, kas gandrīz kā speciāli, man kā sliņķei ir iebūvēta tepat priekšnamā, nav pat ārā jāiet, ieeju, papriecājos par sagatavēm ziemai- 

Patiesības labad gan jāpiezīmē, ka tikai puse no šiem labumiem ir mana, otru pusi sagatavojusi mana 91 gadīgā oma! Nu lūk- bet paskatoties pagraba dziļumā... 

Jā, lūk mans sargājamais objekts! Atliek tikai noņem slogu, dēlīšus, paņemt sēnes, nomazgāt, nedaudz nomērcēt, sacept uz pannas sīpolu, sēnes klāt, krējumu... 

Nē, sēnes nav nekādas smalkās, tieši tādas kā man garšo (citi tādas mežā pasper prom)- alksnenes, podiņi, bērzlapes... Laikam jau tas sēņu lasītājs ir nojautis, ka čiepšu tās! :) 

Lūk tādi man pagraba gājieni! :)

Un paldies, mīļie vecāki, ka jums patīk sēņot un ka jums nav pagraba! :D