Vienmēr kaut kas jauns
2010.gada Ziemassvētkos, pirmajā Ineses organizētajā blogdraudzeņu apdāvināšanās pasākumā saņēmu brīnišķīgu dāvanu no Līgas- šo fantastiski smalki izadīto mohēras lakatu.
Lakats ir vienreizējs- plāns un viegls kā zirnekļa tīkls un silts kā bieza vilnas seģene. Tam ir arī vēl viena pārsteidzoša īpašība- tas nekož. Katru ziemu to gribu nēsāt, esmu to tinusi ap kaklu un ap galvu un ap muguru- visādi ir labi. Bet- gribu to valkāt arī steidzoties ikdienas solī un tā, lai nav par to jādomā, lai nekrīt nost un netraucē kustēties... tad nu esmu atradusi labu veidu kā to nēsāt atkal pa jaunam! :)
Daru tā- pārloku lakatu uz pusēm, pa garāko malu.
Aizsienu vaļējos stūrīšus ar vaļīgiem mezgliņiem.
Gatavs! :) Velku mugurā.
Prom nebēg, nost nekrīt! :) Kas var būt vēl labāks šajā vēsajā gadalaikā!
Komentāri
Ilzīt (S.B.), Tev jau laikam Tavos platuma grādos šis nav nemaz aktuāli :)
Priecājos, ka Tev šallīte joprojām lietošanā! ;c)