Sapņot... slidot
Man ir šādas atmiņas- esmu
aptuveni 4- 6 gadus veca un opis mani aizved uz daiļslidošanas pulciņu. Citi
bērni jau sanākuši, dažas meitenes slīd pa slidotavu un man tik ļoti gribas
būt starp viņām. Slidot es māku jau sen un labi, bet mācījusies trenera vadībā neesmu. Opis saka: ’’Ej pie pārējiem bērniem!’’.
Bet es baidos un neeju. Tad opis saka: ’’Labi, tad neko, iesim mājās…’’ Un man
tobrīd liekas, ka visa pasaule sabrūk, jo es gribu būt starp pārējiem bērniem,
bet ne uzreiz un tagad… man vajadzīgs laiks.
Gāja gadi un es aizvedu savus
bērnus uz skrituļslidošanas apmācībām, tad viņi ļoti ātri apguva slidošanu uz
ledus… bet es vienmēr stāvēju malā un domāju- vai man sanāktu, vai es vēl
prastu?
Un tad Kosmoss vai Viņas Augstība
Nejaušība noorganizēja ’’korporatīvo’’ pasākumu jaunajā, tik tikko februārī
atvērtajā Mārupes ledus hallē. Es sapratu, ka man nav ko zaudēt, izņemot 6 euro
par ledus un slidu nomu… Par potenciālo nokrišanu uz sejas kolēģu priekšā
nesatraucos- viņi man jauki un saprotoši…
Secinājumi- neatlieciet savus
sapņus, ja kaut ko gribās darīt, tad arī izmēģiniet to (protams, novērtējot savas
spējas)! Man izdevās! Nu jau esmu slidojusi jaunajā hallē divas reizes un
domāju, ka darīšu to pēc iespējas regulāri. #dziveirskaista!
Komentāri