Sveiciens dzīvnieku aizsardzības dienā!
Cik grūti un neiespējami aizpildīt tukšu vietu. Vietu sirdī. Manā tāda noteikti ir un paliks. Bet to sapratīs tikai tie, kas savējā ielaiduši kādu draugu- četrkājainu draugu. Un tie, kas to nesaprot, tos nepārliecināšu- ka var veltīt laiku, enerģiju, maksāt simtiem latu par operācijām, ja draugam kas slikts noticis, ka var raudāt iedomājoties vien, kur palika mans draugs.
Dzīvnieki mums daudz ko iemāca. Tāpat kā bērni, viņi pabīda malā mūsu egoismu. Viņi iemāca arī to, ka neviens nevienam nepieder. Priecājies par mirkli, kamēr tas ir šeit...
Es domāju, ka mēs bijām ļoti laimīgas 7 gadus kopā. Tieši tik mūsu ģimenē dzīvoja Mince. Pati atnāca, pati aizgāja... Tāpēc nemaz tik viegli nav paņemt citu kaķīti...
Bet- es negribēju nevienu skumdināt, gribēju tieši otrādi- apsveikt dzīvnieku aizsardzības dienā! Visiem, kas šaubās saku- ņemiet dzīvnieku, ja jums liekas, ka tā būtu jādara. Tas ir to vērts! Pat, ja kaut kas atgadās, tā kā mums- jebkura kopā pavadīta minūte ir manu tagadējo skumju vērta! Un paldies visiem cilvēkiem, kas uzņēmušies rūpes par kādu dzīvnieku, jūs esat ieguvēji, bet jūs paši jau to ļoti labi zināt!
Jauku šo dienu... un pavisam drīz jau atkal par rokdarbiem un rotām :)
Komentāri
Turies!
Paldies, ceru, ka Keksim labāk ar kāju!
nu žēl ka tā arī neparādījās. tiešām sirds sāp par to :)
bet priecāsamies, ka viņi tomēr iemāca mīlēt bez robēžām :)))
Mums pieklīda sunīte. Sākumā mežonīga, bet vēlāk pa klēpjiem vien.:D Un trakoti greizsirdīga bija, kad mājās uzradās zīdainis un viņai vairs tā uzmanība 100-procentīgi netika pievērsta. :D 15 gadus pie mums nodzīvoja. Kad pirms pāris gadiem nomira... nevaru izstāstīt to stāvokli, kādā mēs visi bijām. Tā kā cilvēks būtu aizgājis. :(
Tā mums kāds kaķis ik pa laikam pieklīst, padzīvo uz virtuves palodzes kādu laiku (piemēram, gadus astoņus :D), un pazūd. Saproti, ka aizgājis citos medību laukos. Atkal skumji. :(
Aija, paies laiks, šīs skumjas nedaudz pabālēs (laiks dziedē visu), un nav teikts, ka jums neuzradīsies kāds jauns iemītnieks! :)
laikam uzjundīja atmiņas par bērnības suni...
jūtu līdzi. mēs nevienam nepiederam un nevienam neko neesam parādā (tā veselais saprāts saka), bet pieķeramies un mīlam no visas sirds. šķiršanās 'vienkārši' ir sāpīga, bet diemžēl neizbēgama.
Bet varbūt nākamo dzīvnieciņu negaidi, kad tas pats atnāks, bet pastiep roku pretim kādai ķepai, kurai tik ļoti vajag mīlošu ģimeni un māju, ko kaut uz brīdi, kas būs kopā lemts, saukt par savējo?