Piespiedu atelpa

Tā nu sanāk, ka ja pats nezini mēru, tad kāds tevi noliek pie vietas. Apmēram 5 gadus no vietas esmu veiksmīgi joņojusi, rūpējusies par bērniem, dažreiz pusslima gājusi mācīties Manikīra skolā, kādos kursos, visu laiku steigusies, mēģinājusi visu paspēt. Tad nu šobrīd ir pienācis tas brīdis, kad esmu nolikta mājās gultiņā ar kādu nezināmas izcelsmes vīrusu, pilnīgu nespēju saņemties un skriet tālāk. Vēl pazūd arī internets un kā kronis visam- arī elektrība uz trim dienām darba laikā no plkst. 9.00 līdz 16.00 :).

Bet ir arī labās ziņas- kad aptuveni pēc nedēļas ar nedaudz skaidrāku galvu izej ārā, dārzā, tad var ieraudzīt patiešām skaistas lietas. Piemēram rozes, kuras visas sākušas ziedēt vienlaicīgi. Lai mani piedod visas citas skaistās un mīļās puķītes, bet iedomīgā skaistule roze ir mana mīļākā puķe. Un protams, tie rituāli, kas tiek veikti ap to no manas omītes puses: ''Izdzīvojušas, nav izdzīvojušas, vai nav izsalušas, vai nav izsutušas'' :) Katru gadu viens un tas pats. Un katru gadu pienāk brīdis, kad var iziet ārā un... bez vārdiem