Vectētiņš, vecmāmiņa, tētis, mamma, es

Kopš mani bērni iet bērnu dārzā, bērnistabā krājas pilna skapjaugša ar viņu darbiņiem. Var tikai apbrīnot audzinātāju pacietību un izdomu iedvesmojot, pamudinot, piespiežot vai... nezinu kādus vēl darbības vārdus lai lieto... mazos darīt tik brīnumainas lietas!

Kā jau rakstīju, stāstot par zeķu zvēru, arī man tiek pa kādam lūgumam un pamudinājumam. Toreiz bija runa par nepieciešamību uzšūt suni, šoreiz pastāstīšu par interesantu ģimenīti, kura tapa audzinātājas uzdevumā, mazās grupiņas vajadzībām. Bija vajadzīgs cimds un tam uz katra pirksta bija jāuzšuj kādu ģimenes locekli. Uzdevums likās interesants, jo nekad neko tādu nebiju darījusi. Mazliet laika un izdomas un tapa ģimenīte.

Vajadzēs-

1) cimdu,

2) dažādus diegu un dziju atgriezumus,

3) pa kādai špicītei, lentītei, podziņai u.c.,

4) šujamo adatu.

DARĪJU TĀ

Sākumā apmēram izdomāju, kādi izskatīsies ģimenes locekļi, kādā krāsā būs viņu mati, kādi aksesuāri viņiem būs. Atlasīju nepieciešamās dzijas. Sāku šūt no mazā pirkstiņa. Bet tam nav pilnīgi nekādas nozīmes- kā kuram labāk patīk. Vectētiņam uzšuvu matus, piemeklēju izšuvumu pērlīšu kastītē ko tādu, kas atgādinātu tumšus briļļu stiklus. Tad turpināju ar vecmāmiņu. Kad visiem ģimenes locekļiem bija uzšūtas frizūras, piemeklēju pērlītes varoņu acīm. Sašuvu mutītes, mammai arī skropstas. No gaišās dzijas uzpinu ko līdzīgu bizēm meitai. No krāsainas dzijas uztamborēju viņai beretīti, piešuvu to klāt. Tētim uzsēju kaklasaiti, omītei- plecu lakatu. Mammai piešuvu kaklarotu.

Cimda iekšpusē ar krāsainām dzijām izšuvu vārdus Vectētiņš, vecmāmiņa, tētis, mamma, es. Tos varēs izmantot, lai bērni mācītos atšķirt krāsas un mācītos burtiņus.

Tā nu sanāk, ka bērnu dārzā ko jaunu apgūst ne tikai bērni... bet arī viņu vecāki!