Putni. Visur putni (kaut kāds Hičkoks)

Pāri dzelzceļam ir veca papele. Veca un ļoti liela. Visiem krīt uz nerviem ar savām pūkām, kas lido pa gaisu, bet tikt no tās vaļā nav iespējams. Stipra un negāžas, zāģēt nost nav pamata.

Visinteresantāk ir, kad tajā salaižas pilns ar putniem. Troksnis ir neaprakstāms. Koks kustās tā, kā dzīva būtne. Visi zari pilni, kustība nemitīga. Ļoti interesanti vērot. Pa gabalu!

Bet tad, kad viss bars lido mūsu dzelzceļa puses virzienā... Tad ir tā jocīgi.

Apkārtējo dārzu saimnieces vaimanā, ka nu tikai ēdīs ķiršus nost, raus no zariem jāņogas, visa raža pa galam. Bet es kā putnu vērotājs sēžu uz lieveņa un vēroju visu šo Hičkoku.

Man liekas, ka putniem ir savi nodomi un savas darīšanas. Šķiet, ka mūsu ķirši viņus neinteresē.

Tuvāk ieskatoties pat liekas, ka viņiem pašiem ir savs barvedis, ka komandē šo parādi. Mute vaļā un izkliedz pavēles.

Tā es sēžu un vēroju putnus...