sestdiena, 2010. gada 31. jūlijs

Ātrā lietiņa-mantiņa bērnam

Mans lielākais puišelis aizvakar bija uzlīmējis uz rokas plāksterīti un teica, ka tas ir viņa jaunais pulkstenis. Omīte uzzīmēja uz plāksterīša cipariņus. Otrā rītā tika secināts, ka atkārtoti šo pulksteni nevar lietot. Mana sirds vai lūza, ka bērnam nav spēļu pulkstenīša. No otras puses- prieks, ka zēns radoši pats meklē risinājumu, nevis pieprasa no vecākiem doties uz veikalu un nopirkt :).
Tad nu vakar vakarā nolemju radīt ko pašas spēkiem. Vēl neesmu pārliecināta, vai mans darbs netiks izbrāķēts un nosaukts par falšu. Šodien secinu, ka bērnam vēl ir tas vecums, kad galvenais ir viņa iztēle un ja viņš domā, ka tas ir viņa jaunais pulkstenis... tad tas arī IR viņa jaunais pulkstenis.

Vajadzēs-
1) pāris audumu atgriezumu,
2) krāsainus diegus,
3) 4 ļoti mazus fliterīšus,
4) gumijas gabaliņu.
DARU TĀ

Izgriežu divus vienādus apaļus auduma gabaliņus. Sašuju tos kopā, bet atstāju neaizšūtu vīli, lai var apgriezt detaļu uz labo pusi un paredzu arī vietas pulksteņa siksniņai. Izšuju cipariņus, rādītājus u.c.

Piešuju gumiju, kas apšūta ar atbilstošu audumiņu.

Kad piešuju gumijiņu, saprotu, ka esmu nepareizi izvietojusi to, attiecībā pret laikrāža cipariņiem, bet dēla prieku jau par jauno pulksteni tas nemazina.

Lieki piebilst, ka nākamajā dienā jāmet slinkums pie malas un jāšuj vēl viens pulkstenis mazajam brālim. Otram pulkstenim jau ir vētrains liktenis- gan baseinā mircis, gan pazudis, gan atradies un pierādījis savas pozitīvās īpašības- neplīst, neslīkst, viegli mazgāt.

Kēkss, kas vienmēr palīdz

Šovasar bija daudz tādas dienas, kad īsti nezini, kur likties. Iekšā karsti, ārā arī karsti. Kaut ko vajag darīt, bet nekas īsti nesokas. Dārzu ravēt grūti, māju mazgāt slinkums. Ēst gribas, bet neko konkrētu. Visi virina ledusskapi, bet neko konkrētu neatrod.

Esmu ievērojusi, ka parasti šādi brīži beidzas ar to, ka cepu vienkāršu un parastu kēksu. Pat nezinu, kas tajā ir tik maģisks, bet tas vienmēr uzlabo noskaņojumu! Varbūt kādas patīkamas asociācijas no pagātnes, varbūt pareizais produktu salikums vai rozīņu daudzums, bet tiešām palīdz! :) Varbūt pats gatavošans process ir ar ārstniecisku efektu! :)

Lūk vienkārša recepte.

Vajadzēs-
1) 2 vai 3 olas,
2) 1 glāze cukuru,
3) 150 gr margarīnu,
4) 1 glāzi kefīra (es ņemu rūgušpienu),
5) 2 glāzes miltus,
6) nedaudz cepamā pulvera, šķipsniņu sāls,
7) rozīnes.

DARU TĀ

Sajaucu visas sastāvdaļas, lieku cepeškrāsnī un cepu gatavu! :) Kā jau teicu, pavisam ātri un vienkārši!


Stāsts ar laimīgām beigām

Šis laiks ir tāds dīvains priekš manis. Visu laiku notiek dažādi pārpratumi, ne viss veicas tā, kā iecerēts. Internets joprojām nedarbojas. Jūtu jau zināmu atkarību no savu notikumu un piedzīvojumu uzrakstīšanas datorā.
Viendien biju Rīgā pie vīramātes, kad izgāju ārā, ievēroju, ka man kājās ir istabas apavi. Tie gan šādā laikā īpaši neatšķira no ārā apaviem, bet vienalga jutos gana muļķīgi.
Vīrs man nopirka e-talonu, bet tas autobusā nedarbojās.

Latvijas ražotāja "Mežroze'' veikalā pie Bērnu pasaules gribēju nopirkt audumu somai, bet pārdevēja bija savainojusi vai pat salauzusi roku un teica, lai eju prom, neko nomērīt un pārdot nevar.

Kad aizbraucu uz firmas veikalu Juglā, izrādījās, ka nodaļa, kurā pārdod audumus uz metriem, tieši todien ir slēgta.

Bet pats briesmīgākais un pēdējā laika šausmīgākais pārpratums mani tikai vēl gaidīja. Kad piezvanīju uz mājām, man pateica, ka mans kaķis nomiris. Atrasts dārzā beigts un pagalam. Visi mājas mīluļu saimnieki sapratīs manas emocijas. Es sākumā nevarēju tam noticēt (ne velti!). Tad sāku domāt, kad es viņu pēdējo reizi redzēju, vai biju pieteikoši laba saimniece savai Mincei. Kad nesakarīga klīdu pa Rīgu un biju jau piešņukstējusi kādu papīra salveti, piezvanīja no mājām un pateica, ka mans kaķis tikko atnācis mājās. Kāds juceklis! Kas tad tika atrasts dārzā? Izrādās kāds svešs kaķītis ar bēdīgu likteni. Pati, protams, to nekad nebūtu noturējusi par savu kaķi. Tā nu bēdu brālis tika cienīgi apglabāts, bet Mince tagad tiek glaudīta, murcīta un pieskatīta piecas reizes vairāk, nekā līdz šim!

piektdiena, 2010. gada 23. jūlijs

Jauna somiņa knaģiem

Pieļauju, ka daudzu saimnieču krājumos nemaz vairs nav tāda lieta kā knaģi, jo drēbes tiek žāvētas drēbju žāvējamā mašīnā vai izkārtas uz kādiem režģīšiem, kurus pilsētas dzīvoklī neapdraud vējš.

Pie mums viss ir savādāk. Izmazgātās lietas žāvējam ārā uz drēbju striķa un ir gadījies arī pa kādam kuriozam, piemēram, atrast tās kaimiņu ķirsī, jo bijis liels vējš un knaģis nav godam pildījis savus pienākumus.

Vienmēr esmu paturējusi prātā, ka jāuzšuj knaģiem jaunu maisiņu, jo vecais izskatījās viekārši ... kā lai to maigāk pasaka... Kad nesen uzzināju, ka to ir izšuvusi mana krustmāte, kad mācījās 4. klasē un tas bija aptuveni pagājušā gadsimta 50. gadu vidū, tad top skaidrs, kādēļ tas tā izskatās :).

Samaklēju vienas no savām vecajām džinsu biksēm, jeb to, kas no tām palicis pāri. Tās jau pārdzīvojušas dažas transformācijas un pārtapušas biksēs jaunākajam dēlam.

Vajadzēs-
1) džinsa bikšu gurnu daļu,
2) kādu rotājumu,
3) šujmašīnu, krāsainus diegus u.c.

DARU TĀ-

Džinsa bikšu gurnu daļu izgriežu uz kreiso pusi un uzzīmēju maisiņa vēlamo izmēru, izgriežu. Uzlieku uz auduma izvēlētā vietā kādu krāšņu aplikāciju un ar šujmašīnas zigzaga dūrienu piešuju to klāt pie auduma. Aizšuju vīles, piešuju rokturīti.

ceturtdiena, 2010. gada 22. jūlijs

Mainām dekorācijas bērnistabā

Nesen iegriezos veikalā Abakhan, kas man kļuvis jau par tādu kā svētceļojumu vietu :)- tur pērku daudz ko- audumus somu šūšanai, aksesuārus, pērlītes, diegus, visu pat grūti uzskaitīt. Audumus tur pārdod, cenu rēķinot, gan metros, gan uz svara.

Uz Rīgu bijām devušies visa ģimene- vīram netālu atrodas darbs, viņi ar bērniem aizgāja uz biroju, bet es uz Abakhan.

Sapirku savas lietas un apstājos pie dekoratīvo flīsu kastes. Bet tur pašā augšā stāv liels flīsa gabals ar multfilmas ''Vāģi'' varoņiem. Un tie, kā zināms, mūsu mājā ir elku statusā. Stāvu un domāju, vai uzšūt bērniem jaunus gultiņu pārklājus, vai man neuznāks slinkums un audums nenomētāsies kārtējā skapja plauktā. Nosveru, cena 7 Ls, katrai gultiņai tātad 3.50 Ls, pietiekami laba cena... Stundu stāvu domādama, kad izdzirdu skaļu brēcienu, ko izkliedz mans mazākais bērns: ''Mamma! TAS MAN???''. Protams, esmu atmaskota ar visiem saviem flīsiem un pārdomām. Atliek tikai atbildēt: ''Tas jums abiem ar brāli'', un vest audumu mājās.

Tātad, kā raksta mājas žurnālos, ja nevaram uztaisīt remontu un citas pārmaiņas, tad mainam tekstīlijas :) :).

Vajadzēs-

1) flīsa audumu,
2) kādus auduma atgriezumus vai manā gadījumā kādas nederīgas velveta bikses,
3) šujmašīnu,
4) diegus, šķēres u.c.

DARU TĀ

Nomēru gultiņas izmērus un saprotu, ka flīsa audums ir mazliet par maz. Ņemu talkā kādas dīvaina izskata velveta bikses, kuras man ir piešķīrusi draudzene, zinot manas tieksmes visu pāršūt un uzlabot. Dīvainas tās ir tādēļ, ka to vidukļa apkārtmērs ir kādi 45 cm, bet bikšu staru garums kādi 1.40 cm. Nospriežam, ka tādas derētu tikai kādam marsietim, vai, šajā gadījumā, gultu pārklāja šūšanai.

Sagriežu flīsu un pusēm un katram gabalam galos piešuju trūkstošos centimetrus, izmantojot velveta bikšu audumu.


Atliek atlocīt un ar kādu dekoratīvu vīli nošūt pārvalciņa malas. Šoreiz izmantoju šujmašīnas iespējas šūt elastīgus audumus un izvēlos dekoratīvo vīli D.

Tā nu bērnistaba ātri tiek pie jaunām krāsām un noskaņām!

otrdiena, 2010. gada 20. jūlijs

Koša soma košai vasarai

Pēc neilgas interneta pazušanas kaut kur izplatījumā vai mākoņos vai tīmekļa biezokņos, esmu atpakaļ.

Kapēc es šuju somas? Es nezinu, laikam tā ir jauna apsēstība! Dažreiz, kad ziemas vakaros esmu skatījusies kādus seriālus (piem., Lūpukrāsu pavēlnieces), vienmēr ievēroju seriāla varoņu lielās un skaistās somas- nevis šalles vai kurpes, bet tieši somas! Un vai mēs sliktākas par Holivudas zvaigznēm? Arī varam iegūt krāšņas somas un staigāt laimīgas :).

Šoreiz pastāstīšu, kā uzšūt somu, no kuras piegrieztnes tad arī viss aizsākās. Tā tika publicēta kādā žurnāla Ievas Māja 2010. gada pavasara numurā un tās autore bija Agate Vaseviča. Pirmo somu uzšuvu bez tālākiem nodomiem, bet, ja ir labi draugi, kas atbalsta un līdzjutēji, kas uzmundrina... Tad sāka tapt aizvien vairāk un vairāk somas un tās jau bija pašas izdomātas un izlolotas, mācoties no savām kļūdām un izmēģinot ko jaunu.

Vajadzēs-

1) dekoratīvu audumu,
2) šujmašīnu,
3) sinteponu,
4) līmaudumu,
5) audumu oderei,
6) pērlītes, fliterus u.c. rotāšanai,
7) diegus,
8) šķēres, kniepadatas,
9) rāvējslēdzēju.

DARU TĀ

Tā kā šoreiz soma būs nedaudz greznāka un ir paredzēts izrotāt uz auduma esošās rozes ar pērlītēm, tad daru to pirmām kārtām.


Tad ņemu iepriekš uz papīra uzzīmēto piegrieztni un novietoju uz auduma tā, lai izšūtā roze būtu priekšpuses detaļas centrā.

Novietoju uz auduma arī somas aizmugures detaļu. Izgriežu abas detaļas, atstājos apmēram 1 cm vīļu tiesu.

Somas šūšanu sāku ar ieloču iešūšanu. Tad izgriežu apmēram 5 cm platu un attiecīga garuma detaļu, kas kalpos par somas sānu un dibena daļu un sašuju to kopā ar somas priekšpuses un aizmugures detaļām.

Tad izgriežu 4 vienādas detaļas- somas augšpusei no labās un kreisās puses. Tām pielīmēju līmaudumu. Piešuju priekšpuses un aizmugures detaļām.

Uzšuju rokturus. Tiem vidū ielieku attiecīga lieluma sintapona detaļu, lai ērtāk nēsāt somu, ja ielikšu tajā ko smagu. Piešuju tos pie somas.

Atliek uzšūt oderi, piešūt tai sinteponu- nostepēt, piešūt pāris kabatiņas.

Šoreiz soma ir ar rāvējslēdzēju. To piešujam starp oderes un somas augšpuses detaļām.


Somas oderes sānu daļā neaizmirstam atstāt neaizšūtu vīli, lai varam gatavu somu apgriezt uz labo pusi. Oderē, kas ir izgriezta un kreiso pusi, ievietojam somu un sašujam kopā, izgriežam uz labo pusi un aizšujam atstāto vaļējo vīli.

Soma ir gatava. Audumus parasti iegādājos veikalā Abakhan. Noder arī majās, skapja plauktos, aizmirsti audumu atgriezumi, jo šādas somas uzšūšanai nevajag daudz, apmēram 50 cm auduma.

Visas somas var apskatīt šeit- http://picasaweb.google.lv/AijaEllina/Somas#

sestdiena, 2010. gada 17. jūlijs

Putni. Visur putni (kaut kāds Hičkoks)

Pāri dzelzceļam ir veca papele. Veca un ļoti liela. Visiem krīt uz nerviem ar savām pūkām, kas lido pa gaisu, bet tikt no tās vaļā nav iespējams. Stipra un negāžas, zāģēt nost nav pamata.

Visinteresantāk ir, kad tajā salaižas pilns ar putniem. Troksnis ir neaprakstāms. Koks kustās tā, kā dzīva būtne. Visi zari pilni, kustība nemitīga. Ļoti interesanti vērot. Pa gabalu!

Bet tad, kad viss bars lido mūsu dzelzceļa puses virzienā... Tad ir tā jocīgi.

Apkārtējo dārzu saimnieces vaimanā, ka nu tikai ēdīs ķiršus nost, raus no zariem jāņogas, visa raža pa galam. Bet es kā putnu vērotājs sēžu uz lieveņa un vēroju visu šo Hičkoku.

Man liekas, ka putniem ir savi nodomi un savas darīšanas. Šķiet, ka mūsu ķirši viņus neinteresē.

Tuvāk ieskatoties pat liekas, ka viņiem pašiem ir savs barvedis, ka komandē šo parādi. Mute vaļā un izkliedz pavēles.

Tā es sēžu un vēroju putnus...

piektdiena, 2010. gada 16. jūlijs

Uzlaboti drēbju pakaramie

Vasara turpinās. Turpinās arī manas izturības pārbaude. Nupat jau šķiet, ka es būtu gatava braukt ceļojumā uz ... Grenlandi, lai tikai izjustu kādu vēsumiņu.

Protams, priecājos par visiem tiem, kas prot izbaudīt šādu laiku un jūtas beidzot laimīgi :).

Tā kā manas darbaspējas līdzinās nullei un rokdarbu jomā šonedēļ ir tapis tikai punčainais zvēriņš Žanis un iesākta viena soma, par kuras tapšanu noteikti pastāstīšu citreiz, tad šodien atcerēšos, kā var uztaisīt skaistus drēbju pakaramos, kas tapuši šoziem. Ideja bija publicēta kādā 2009.gada žurnāla Ievas Māja numurā un darba autore bija Antra Žīgure. Tā kā mani vecāki tieši tajā laikā pārcēlās uz jaunu dzīvesvietu, nolēmu, ka tā būtu laba dāvaniņa viņu jaunajai garderobes istabai. Viekārši metāla pakaramie bija sakrājušies no tiem laikiem, kad strādāju birojā un regulāri nesu savus darba uzvalciņus uz ķīmisko tīrītavu.

Vajadzēs-
1) metāla pakaramos,
2) sinteponu,
3) atlasa vai trikotāžas vai citu audumu atgriezumus,
4) atlasa, organzas u.c lentītes,
5) šķēres, diegus, adatiņas,
6) šujmašīnu (var, protams, vīlītes nošūt arī ar rokām).

DARĪJU TĀ

Nogriezu apmēram 10 cm platu sintepona lenti un aptinu ap pakaramo pleciņiem tā, lai viss pakaramais ir nopolsterēts. Galiņu piešuvu, lai nejūk ārā.

Uzpolsterēto pakaramo noliku uz papīra un apzīmēju vienu pusi- vienu pleciņu, iegūstot piegrieztni. Katram pakaramajam būs nepieciešamas četras šādas detaļas.

Tālāk izgriezu detaļas no izvēlētā auduma, atstājot 1 cm platu maliņu un no kreisās puses sašuvu kopā.

Gatavās detaļas izgriezu uz labo pusi un uzmaucu uz iepriekš nopolsterētā pakaramā. Nesašūto maliņu, kas ir centrā pie pakaramā roktura, sašuvu kopā ar rokām ar neredzamu dūrienu.

Lai noslēptu radušos vīli, ap pakaramo sēju dažādas atlasa lentītes. Arī šeit var ļaut vaļu fantāzijai un rotāt jauno pakaramo pēc sirds patikas.

trešdiena, 2010. gada 14. jūlijs

Vectētiņš, vecmāmiņa, tētis, mamma, es

Kopš mani bērni iet bērnu dārzā, bērnistabā krājas pilna skapjaugša ar viņu darbiņiem. Var tikai apbrīnot audzinātāju pacietību un izdomu iedvesmojot, pamudinot, piespiežot vai... nezinu kādus vēl darbības vārdus lai lieto... mazos darīt tik brīnumainas lietas!

Kā jau rakstīju, stāstot par zeķu zvēru, arī man tiek pa kādam lūgumam un pamudinājumam. Toreiz bija runa par nepieciešamību uzšūt suni, šoreiz pastāstīšu par interesantu ģimenīti, kura tapa audzinātājas uzdevumā, mazās grupiņas vajadzībām. Bija vajadzīgs cimds un tam uz katra pirksta bija jāuzšuj kādu ģimenes locekli. Uzdevums likās interesants, jo nekad neko tādu nebiju darījusi. Mazliet laika un izdomas un tapa ģimenīte.

Vajadzēs-
1) cimdu,
2) dažādus diegu un dziju atgriezumus,
3) pa kādai špicītei, lentītei, podziņai u.c.,
4) šujamo adatu.

DARĪJU TĀ

Sākumā apmēram izdomāju, kādi izskatīsies ģimenes locekļi, kādā krāsā būs viņu mati, kādi aksesuāri viņiem būs. Atlasīju nepieciešamās dzijas. Sāku šūt no mazā pirkstiņa. Bet tam nav pilnīgi nekādas nozīmes- kā kuram labāk patīk. Vectētiņam uzšuvu matus, piemeklēju izšuvumu pērlīšu kastītē ko tādu, kas atgādinātu tumšus briļļu stiklus. Tad turpināju ar vecmāmiņu. Kad visiem ģimenes locekļiem bija uzšūtas frizūras, piemeklēju pērlītes varoņu acīm. Sašuvu mutītes, mammai arī skropstas. No gaišās dzijas uzpinu ko līdzīgu bizēm meitai. No krāsainas dzijas uztamborēju viņai beretīti, piešuvu to klāt. Tētim uzsēju kaklasaiti, omītei- plecu lakatu. Mammai piešuvu kaklarotu.

Cimda iekšpusē ar krāsainām dzijām izšuvu vārdus Vectētiņš, vecmāmiņa, tētis, mamma, es. Tos varēs izmantot, lai bērni mācītos atšķirt krāsas un mācītos burtiņus.

Tā nu sanāk, ka bērnu dārzā ko jaunu apgūst ne tikai bērni... bet arī viņu vecāki!

otrdiena, 2010. gada 13. jūlijs

Puķaina kanna

Neesmu liela vecu lietu krājēja. Drīzāk izmetīšu ārā vairāk nekā nepieciešams, nevis krāšu un domāšu, ka noderēs. Bet ir dažas lietas, kuras nudien nevar izmest.

Tieši tāds ir stāsts par šo veco kannu. Pat īsti nezinu, kur tāda radusies un kam kalpojusi. Bet, ja sagribētu tādu kannu iegādāties, nudien nezinātu, kur to izdarīt. Nolēmu, ka varu nedaudz izdaiļot un paturēt. Tik ļoti esmu ar to saradusi, ka visu ziemu tā atradās manā virtuvē kā ļoti praktisks un funkcionāls interjeta priekšmets.

Vajadzēja-

1) kannu,

2) krāsu, kuras anotācijā rakstīts, ka var krāsot arī metāla virsmas,

3) salvetes ar tīkamiem rakstiem vai zīmējumiem,

4) caurspīdīgu laku,

5) otu.

DARĪJU TĀ

Vispirms no izvēlētajām salvetēm izgriezu motīvus, ar kuriem rotāt kannu.

Notīrīju kannu, nokrāsoju ar krāsu vienā kārtā. Krāsu neklāju ļoti rūpīgi un biezā slāni, klāju tā, lai ir nedaudz vecināts iespaids.

Kamēr krāsa vēl nebija līdz galam nožuvusi, salīmēju salvešu motīvus uz kannas.

Kad krāsa bija nožuvusi kārtīgi, nolakoju pa virsu ar caurspīdīgo laku.

pirmdiena, 2010. gada 12. jūlijs

Zeķuzvēri

Mana satikšanās ar zeķuzvēriem bija mistiska. Vecākā bērna audzinātāja palūdza man uzšūt bērnu dārza grupiņas leļļu kolekcijai suni. Ilgi mocījos, nekas man nepatika, suns nesanāca. Tad saņēmu savā http://www.inbox.lv/ pastkastē uzaicinājumu piedalīties zeķu zvēriņu šūšanas darbnīcā. Šī darbnīca notikšot radošajā telpā Tasty. Biju dzirdējusi par tādu vietu un tēma arī bija kā man radīta, uzaicinājums nāca īstajā brīdī. Mārketings bija labs un leļļu bildes iespaidīgas, tikai nedaudz māca šaubas, vai tiešām dzīvē var uzšūt tieši tādas!

Nodarbība pārspēja visas manas cerības! Radošās nodarbības vadītāja Irēna Lauriņa divās stundās pierādīja, ka katrs var būt mazliet burvis un no zeķu pāra uzburt vienreizējas lietas. Viņas pašas šūtie zvēriņi bija vienkārši dievīgi un tie top joprojām. Žēl, ka ko tādu nemācēju pirms gadiem pieciem, tad maniem bērniem nebūtu nevienas pirktās mīkstās mantiņas. Divas stundas radošajā telpā paskrēja nemanot un, braucot mājās, likās, ka visu ceļu muļķīgi smaidu! Vilcienā gribējās sēdēt, izvilkt savu pirmo uzšūto oranžo ziloni no somas ārā un visiem rādīt. Pat nevaru izskaidrot, kādēļ mīkstu mantiņu šūšana pieaugušam cilvēkam rada tādu prieku.

Bet nu pēc kārtas- šodien nolēmu uzšūt tādu apaļu un punčainu zvēriņu. Re, kā man gāja...

Vajadzēs-

1) zeķu pāri,

2) sinteponu pildījumam,

3) dažas pogas,

4) diegus, adatu, šķēres

DARU TĀ

Sākumā izgriežu zvēriņa ķermenīti. Nošuju vīlīti, lai izveidojas kājiņas, apmetinu, jo zeķes audums diezgan viegli irst.

Piepildu ķermenīti ar sinteponu.

Izgriežu detaļas kāju apakšdaļai.

Tad sašuju kājas apakšdaļu.

No otras zeķes izgriežu detaļu zvēriņa galvai.

Piepildu detaļu ar sinteponu un tad ļauju vaļu fantāzijai. Sašuju galvu vajadzīgajā formā, piešuju galvu pie ķermenīša, piešuju acis, ausis, citas detaļas. Leļļuks gatavs!


Citreiz uzrakstīšu arī par cimdu zvēriem, kurus mācījos šūt citā burvīgā vietā- Otrā Elpa. Arī tos mācīja ''pieradināt'' Irēna Lauriņa.

svētdiena, 2010. gada 11. jūlijs

Ekskursija turpinās

Šī nav neizdevusies narcise, tas ir čili pipara zieds! :)

Vakar, bezgalīgi karstās dienas vakarā, iegāju siltumnīcā un sapratu- kaut kas ir jādara! Mans nelielais garšaugu stūrītis ir pārvērties par necaurredzamiem džungļiem. Tas, kas sākumā bija daži jauki stādiņi , tagad ir pārvērties kārtīgā biezoknī, kas apdraud tuvu augošos tomātus un čili piparus. Nolēmu novākt daļu no garšaugiem un sasaldēt ziemai. Ziemā būs ļoti nepieciešama tā smarža, kas šobrīd ir visapkārt, bet salā to būs grūti uzburt.

Ņemot talkā vīramāti, ķeramies pie darba. Dažus garšaugu krūmus izrauju ar saknēm, dažus atstāju šī brīža lietošanai. Un tad mūs pakāpeniski apņem tādas smaržas! Vācam kopā timiānu, baziliku un majorānu.


Vakars ir kluss, un mēs secinam vienu, ka neviens ods mums netuvojas! Varbūt tā ir laba recepte tiem, kas uzturās dabā- lietot nevis ķīmiskus odu atbaidītājus, bet ierīvēties ar ... svaigu bazilika lapiņu :).

Vēl ilgi pēc tam, kad esmu beigusi darboties, ir sajūta, ka garšvielu smaržas mani pavada visur! Nekas to nevar nomākt.

Un arī šīvakara nodarbe mani domās pārceļ uz vietām, kur cilvēkiem šādi prieki ir pieejami ne tikai īsu brīdi vasaras vidū. Iedomājos, kā viņi saplūc baziliku un sagatavo svaigu pesto mērci vakariņām. Tā nu ir izdevies vēl viens sapņains virtuāls ceļojums kulināriskās noskaņās.

sestdiena, 2010. gada 10. jūlijs

Maigais apelsīnu krēms

Šovakar ir tieši tāds laiks, kas ļauj sapņot par dzīvi kaut kur Itālijā vai Spānijā. Neesmu īpaša vasaras mīļotāja, bet šodien, ejot uz pilsētas centru un atpakaļ, jūtu, ka viss ir tieši tā kā gribētos- saule ir silta, bet nededzina, vējš ir jūtams, bet nesaldē. Trūkst tikai olīvkoki un silta jūra... Jau pusceļā zinu, ka gribētos šo noskaņu paturēt vēl ilgāk. Nav manos spēkos apturēt laiku vai ietekmēt laikapstākļus, bet varu mēģināt gatavot saldo ēdienu, kurā arī šķiet, ka nebūs nekā lieka un nekā pārspīlēta!

Šī recepte, ko aizņemos no Žurnāla UNA 2009.gada maija numura, man ir jau sen, bet ne reizi vēl neesmu to izmēģinājusi. Ir īstais brīdis to darīt!

Vajadzēs-
1) 2 apelsīnus,
2) 200 g ''Mascarpone'' (vai līdzīga) siera,
3) 3 ēdamkarotes cukura,
4) 2 ēdamkarotes apelsīnu liķiera (vai apelsīnu sulas).

DARU TĀ
No viena apelsīna izspiežu sulu un leju mikserī. Pievienoju sieru, cukuru un liķieri. Manā gadījumā liķiera vietā tā ir apselsīnu sula, jo krēmu ēdīs arī bērni. Krēmu putoju tik ilgi, līdz izšķīst cukurs. Otru apelsīnu nomizoju, sadalu šķēlītēs un arī no tām atdalu plānās miziņas, iejaucu krēmā. Krēmu pirms lietošanas ievietoju uz neilgu laiku ledusskapī. Atliek tikai pagaršot!

Mana nojauta mani nekādā ziņā nav pievīlusi. Garša ir vienkārši pasakaina! Tiešām nav nekā lieka- ne par saldu, ne par skābu, ideāli! Iesaku izmēģināt!

ceturtdiena, 2010. gada 8. jūlijs

Cimdi 'vintage' stilā

Tā kā joprojām neesmu kļuvusi vesela, vakar pa galvu jaucās drūmas domas un radās dziļa pārliecība, ka mana vasara ir pabojāta. Bet lai neļautos sliktajam noskaņojumam, sāku domāt par... rudeni :). Un rudens man saistās ar vienu no manām atkarībām- cimdiem. Tā nu nolēmu likt pamatu cimdu kolekcijai Rudens- Ziema 2010/2011. Lūk, kas man sanāca!

Vajadzīgie materiāli-
1) pirkstaini cimdi,
2) mežģīne,
3) diegs,
4) pērlītes.

Vajadzīgie darbarīki-
1) šujamā adata,
2) kniepadatas,
3) šķērītes,
4) kāds stingrs pamatiņš, ko ielikt cimdā, kad šūsim (es izmantoju vecu piezīmju blociņu).

DARU TĀ
No izvēlētās mežģīnes izgriežu tos motīvus, ar kuriem vēlos rotāt cimdiņu. Šajā gadījumā esmu izvēlējusies ziedus. Katram cimdiņam būs nepieciešami 9-10 ziedu motīvi. Sākumā izkārtoju ziediņus uz cimda tā, kā tie varētu būt izkārtoti, kad cimds būs gatavs. Ļoti viegli ar kniepadatu piespraužu ziedu motīvus pie cimda.


Ielieku cimdā stingro pamatu, lai varu ērti strādāt. Ar atbilstošas krāsas diegu, ļoti maziem dūrieniem piešuju ziedus klāt pie cimda.

Tad ņemu izvēlētās pērlītes un izrotāju ar tām uzšūto motīvu ziedlapiņas.

Cimdi ir gatavi!

Lētākus cimdiņus parasti meklēju lielveikalos izpārdošanu laikā vai veikalā Jysk. Var arī izmantot tādus, kas jau nedaudz apnikuši, bet vēl nav novalkāti. Mežģīnes, perlītes un rotājumus pērku veikalos Abakhan, Tiimari u.c.

Cimdus var rotāt, ne tikai ar mežīģīnēm, var arī izšūt, rotāt ar pogām, fliteriem, pērlītēm u.c. Brīva vaļa fantāzijai.

Citus manus cimdiņus var apskatīt šeit http://picasaweb.google.com/AijaEllina/Rokdarbi#

trešdiena, 2010. gada 7. jūlijs

Mans nesenais piedzīvojums

Nē, es nekāpu kalnos un ''neorientējos'' naktī pa mežu. Tas bija pavisam savādāk.

Pēc tam, kad ar mazo dēlu sabijām nedēļu bērnu slimnīcā un ārstējām plaušu karsoni, atbraukuši mājās, sākām nodarboties katrs ar savām lietām. Bērns bija sajūsmā par savām mīļajām mantām, ierasto kārtību un brāli, protams. Es steidzu darīt ikdienas lietas, kas tādās reizēs parasti sakrājas daudz jo daudz. Tad portālā http://www.draugiem.lv/ saņēmu vēstuli, ka tieku aicināta rokdarbu lappusē žurnālā Mājas viesis pastāstīt, kā darināt vasaras somas. Man tas bija liels pārsteigums, neko tamlīdzīgu nebiju gaidījusi. Problēma bija tajā, ka visas somas bija ''izbeigušās'' un dienas vai divu laikā bija jāsašuj jauna un vēl pirms tam bija jānopērk pamanāms un skaists audums. Protams, ka steidzos uz veikalu Abakhan, kur vienmēr var atrast ko labu un viena auduma vietā aiz stresa nopirku kādus sešus.

Sarunātajā dienā skraidīju pa māju šurpu turpu, novērtēju, ka sen nav bijis remonts un tamlīdzīgas muļķības. Uzcepu pat rabarberkūku!

Atbrauca divas jaukas, gribās teikt- meitenes- Ilze Lavrinoviča un Anda Krauze. Padarīja savu darbu un pat īpaši nelikās, ka viņas būtu pētījušas manas neremontētās sienas! :) Pavadījām jauki laiku kopā, izdarījām darbiņu un lūk- rezultāts!

Lūk, mīļās rokdarbnieces, ja ir izdevība, reklamējiet sevi, lielaties ar saviem darbiņiem un būs vēl lielāki piedzīvojumi! Darbojamies!