Pasaka par Zibeni un bandīšiem

Katra mamma pārdzīvo un uztraucas, ja slimo viņas bērns. It sevišķi, ja ir augsta temperatūra vai slimība ir ieilgusi... bet ir viens slimošanas veids, kas, no vienas puses, man tracina, no otras- iepriecina. Tieši šāda slimība šobrīd ir manam lielākajam bērnam. Tas notiek tā- pa nakti viņš klepo pretīgu sausu klepu, es neguļu, iztēlē jau zīmēju visšausmīgākās ainas- augstu temperatūru no rīta, bez maz vai jau braukšanu uz slimnīcu... tā es dažas stundas neguļu un kad no rīta aizmiegu, teju septiņos mani bērns modina ar šādu vai līdzīgu tekstu (šoreiz tieši šādu)- mammu, celies, es tev uzzīmēju pasaku par Zibeni Makvīnu un bandīšiem. Celies, tu lasi, bet es klausīšos!!! :) Nu ko, ceļos ar' un lasu-

(Apčī! Izdzirdēja Zibens. Kas tā par skaņu? Teica Zibens. Ko Zibens teica? Rrrrummmm! Brauc Puņķutapa. Ak nē! Iesaucās Zibens. Tūlīt mēs tevi noķersim. Iesaucās Zibens. Atsaucās visi bandīti. Āaaaaa! Ķērca Zibens. Man ir jābēg prom!  Nekur tu nebēgsi. Atsaucās DJ. Zibens ieraudzīja Metriņu.)   Pasakas beigas. :D 

Nu lūk, tāds bija mans rīta cēliens. 

Vēlāk Kristians mani pusaizmigušu (jo naktī, kā zināms,  klausījos kā viņš klepo un slikti gulēju) izveda pastaigā uz vietējo ievērojamo vietu- ūdensputnu barotavu jeb dīķi, ko izraka, kad cēla jaunās mājas. 

Lūk, ejam!

Pa ceļam mums ir akmeņu krāvums, kurā var uzrāpties katrs, kurš ir sirdī alpīnists. 

Ir pat atkritumu kastes un soliņš, uz kura kulturāli pasēdēt :)

Un pat par sunīšu izklaidēm ir padomāts... šoreiz gan izklaidējas Kristians. 

Bet tad jau esam klāt. Skaisti, kā vienmēr! Šodien viņi pilnīgi mirdz! 

Un vēlreiz- esiet veseli!