Stāsts ar laimīgām beigām

Šis laiks ir tāds dīvains priekš manis. Visu laiku notiek dažādi pārpratumi, ne viss veicas tā, kā iecerēts. Internets joprojām nedarbojas. Jūtu jau zināmu atkarību no savu notikumu un piedzīvojumu uzrakstīšanas datorā.

Viendien biju Rīgā pie vīramātes, kad izgāju ārā, ievēroju, ka man kājās ir istabas apavi. Tie gan šādā laikā īpaši neatšķira no ārā apaviem, bet vienalga jutos gana muļķīgi.

Vīrs man nopirka e-talonu, bet tas autobusā nedarbojās.

Latvijas ražotāja "Mežroze'' veikalā pie Bērnu pasaules gribēju nopirkt audumu somai, bet pārdevēja bija savainojusi vai pat salauzusi roku un teica, lai eju prom, neko nomērīt un pārdot nevar.

Kad aizbraucu uz firmas veikalu Juglā, izrādījās, ka nodaļa, kurā pārdod audumus uz metriem, tieši todien ir slēgta.

Bet pats briesmīgākais un pēdējā laika šausmīgākais pārpratums mani tikai vēl gaidīja. Kad piezvanīju uz mājām, man pateica, ka mans kaķis nomiris. Atrasts dārzā beigts un pagalam. Visi mājas mīluļu saimnieki sapratīs manas emocijas. Es sākumā nevarēju tam noticēt (ne velti!). Tad sāku domāt, kad es viņu pēdējo reizi redzēju, vai biju pieteikoši laba saimniece savai Mincei. Kad nesakarīga klīdu pa Rīgu un biju jau piešņukstējusi kādu papīra salveti, piezvanīja no mājām un pateica, ka mans kaķis tikko atnācis mājās. Kāds juceklis! Kas tad tika atrasts dārzā? Izrādās kāds svešs kaķītis ar bēdīgu likteni. Pati, protams, to nekad nebūtu noturējusi par savu kaķi. Tā nu bēdu brālis tika cienīgi apglabāts, bet Mince tagad tiek glaudīta, murcīta un pieskatīta piecas reizes vairāk, nekā līdz šim!