Rudens tuvums virtuvē un jūras malā
Tagad gan varu apgalvot, ka rudens jūtams gaisā itin stipri. Ražas vākšana rit gana spraigi- oma konservē gurķus ziemai, es kabačus. Vecāki norakuši savas kartupeļu vadziņas.
Mūsmājas smaržo pēc žāvētiem āboliem- esmu iegādājusies augļu un dārzeņu žāvētāju. Ceru sakaltēt ziemai ābolus, mežrozītes, čili piparus un to garšvielu atlikumus, kurus vēl neesmu sasaldējusi. Aparāts virtuvē klusi dūc un rezultāts liek man baiļoties par to, vai kāds no šādi sagatavoties āboliem sagaidīs ziemu, jo bērniem garšo ļoti labi!
Šodien pēc ilgiem laikiem izbraucam tā patālāk no mājas. Braucam Saulkrastu virzienā. Gribu bērniem parādīt akmeņaino jūrmalu.
Pirmā pietura ir Lauču akmeņu apskate. Lielais Lauču jūrakmens iekļauts valsts dabas pieminekļu sarakstā. 1853. gada pavasarī ledus esot blīvēdamies izstūmis akmeni no jūras. Diena ir samākusies un jūra mūs sagaida diezgan nemierīga.
Bērni ir sajūsmā, met akmeņus jūrā un uzvedas kā no ķēdes norāvušies. Netraucē ne vējš, ne tālumā briestošie lietus mākoņi.
Un, protams, lielais rotaļu kuģis. Traucē tikai lietus, kas tikko nolijis un atstājis aiz sevis daudz slapjas virsmas, kas neļauj bērniem nošļūkt no tik mīļajiem slidkalniņiem.
Pēdējais pieturas punkts ir Veczemju sarkanās klintis.
Lietus iztraucē mūsu pārējos plānus, bet izskatās, ka ir jau gana- bērni arī noguruši, braucam mājās. Arī nepilnas dienas ceļojums sagādā lielu prieku, jo vasaras svelmes dēļ tā arī nekur īsti neesam šogad izbraukuši.
Komentāri