Vēl nedaudz vēstures

Ir divas lietas, kuras esmu sākusi apgūt tikai kopā ar saviem bērniem. Pirmā no tām ir pasaku lasīšana, iepazīšana, uztveršana. Pasaka pirms miega ir kļuvusi nu jau par obligātu vakara sastāvdaļu. Bērnībā, kad nemācēju lasīt, man nelasīja pasakas. Kad sāku mācīties lasīt, man ļoti nepatika šī nodarbe. Kad iemācījos to darīt labi, uzreiz pārgāju pie ''puiku literatūras''- neskaitāmas Žila Verna un Džeralda Darela grāmatas tika ''aprītas'' vienā rāvienā. Ceļojumi, fantastika un dabas apraksti, tā bija mana bērnības literatūra. Bieži vien vīrs vai draudzene citē bērnu grāmatas un es, diemžēl, ar viņiem nespēju dalīties atmiņās.

Otra lieta, kas man ir bijusi sveša, vienmēr ir garlaikojusi un likusies pilnīgi bezjēdzīga laika pavadīšana ir galda spēles. Bet, ar prieku varu paziņot, ka arī šajā jomā ir jūtamas lielas pārmaiņas :). Mani dēli pamazām tuvojas vecumam, kad varam jau sākt apgūt arī šo nodarbi. Šovakar sēdējām uz lieveņa un spēlējām loto. Sākumā trijatā ar abiem bērniem, mazākajam gan ātri apnika. Tad spēlējām divatā ar lielāko un tiešām jauki pavadījām laiku!

Arī mūsu loto ir ar lielu vēsturisku pieredzi. Nekad nebiju to tuvāk papētījusi. Šodien ievēroju uz ''muciņas'' pat autora uzvārdu. Interesanti!

Un kad es ieraugu kartītes ar cipariem, tad tās man atgādina manu vecotēvu. Nezinu kapēc, jo bērnībā nemaz tik bieži nespēlējām šo spēli.

Tā man vecas lietas ļāva pakavēties atmiņās- gan vakar atrastie galdautiņi, gan šodien spēlētais loto.