Zelta rudens

Droši vien es nemaz nespēju iedomāties banālāku un vairāk nolietotu apzīmējumu kā šis. Bet, ja atmetam aizspriedumus... šodien patiešām bija ZELTA RUDENS DIENA. Tāda, kad ir jānoliek malā viss- darbi, pienākumi, ikdienas skrējiens un jābrauc... Katram droši vien ir iemīļotas vietas, kur būt šādās dienās.

Mēs nolemjam izbraukt uz Siguldu. Zinu, zinu- arī banāli, bet... īsi pirms brauciena skaipā sarakstos ar savu mīļoto māsīcu, kas dzīvo Allažu pusē un viņa ierosina atbraukt ciemos, lai nodotu maniem vecākiem ielūgumu uz teātri. Turpat pa ceļam jau vien ir, iebraucam pavisam lietišķā sakarā, māsīcai ir darbi un nevaram kavēties, bet viņa ierosina, lai aizejam līdz ezeram, kurā satekot 7 avoti.

Jau pa ceļam mūs pārņem pilnīga burvība un ir sajūta, ka mūs gaida kas īpašs. Pat nevaru aprakstīt- mežs kā mežs, ceļš kā ceļš. Sagaida mūs skaista sēne un tā kā negrasāmies to ēst, arī bīstama neizskatās-

Tālumā dzirdam avotu čalu,
atnākot paveras dažādi skaisti un it kā senatnes apdvesti skati.

Koki liekas kā no ''Gredzenu pavēlnieka'' izkāpuši tēli-

un pats ezers ar viegli iezilganu dibenu arī liekas mistisks un skaists.

Tikai atbraucot mājās, vēršos pie visuzinošās googles un uzzinu, ka esam bijuši pie Kaļķugravas dzirnavezera un Mežmuižas avotiem- http://lv.wikipedia.org/wiki/Me%C5%BEmui%C5%BEas_avoti. Te ir patiešām skaisti un saprotu, ka šī laikam būs bijusi mūsu ceļojuma labākā daļa.

Bet, lai neiegrimtu pavisam svētsvinīgā noskaņojumā, atceļā palaižam garām visus iespējamos pagriezienus uz Salaspili, nomaldamies un attopamies jau Rīgā, Juglā :) :). Toties braukādami pa Latviju un nespēdami trāpīt uz īstā ceļa, iebraucot savā pagalmā redzam vienkārši brīnumainu saulrietu, kas vēlreiz apliecina- diena ir izdevusies!