Lidmašīnas un es...

Maniem zēniem ļoti patīk mašīnas. Man patīk lidmašīnas.

Pat nevaru aprakstīt tās sajūtas, kas mani pārņem... tuvojoties lidostai. Lidmašīnas dzinējs, kas uzņem apgriezienus, manām ausīm ir kā skaista mūzika. Ieraugot lidmašīnu debesīs, man liekas, ka tā ir pilna ar laimīgiem cilvēkiem. Laimīgiem tikai tapēc, ka viņiem ir iespēja lidot. Zinu, ka daudzi tagad lido apstākļu spiesti un nelaimīgi. Bet šis ir cits stāsts.

Kad zēniem gribas kaut ko par mašīnām, es viņiem lasu priekšā grāmatu.

Grāmata mani nedaudz garlaiko, bet kā teica mans paziņa, ko satiku kādreiz Ņujorkā- life is partnership- un es lasu.

Toties zēni man brauc līdzi, kad es gribu redzēt lidmašīnas.

Domāju, ka daudzi nemaz tādu vietu nezin. Ja ir interese, brauciet turp (atrodas tieši blakus lidostai Rīga), jo muzeja direktors pastāstīja, ka šīs vietas nākotne esot neskaidra un varbūt, ka drīzumā muzejam nāksies pārcelties, tika uz kurieni... vēl nav zināms.

Muzeja eksponātu ir daudz un sajūta ir tāda kā nedaudz pabaisa, jo varu tikai iedomāties, ko šīs lidmašīnas un helikopteri ir piedzīvojuši savā ''darba mūžā'', kur lidojuši un ko ''redzējuši''.

Diena ir silta un saulaina, varam netraucēti staigāt un pētīt.

Un pasapņot par lidojumiem. Šo bildi, starp citu, uzņēma mans trīsgadnieks- pirmie soļi fotomākslā :).

Kopš pirmā muzeja apmeklējuma, ir tapis arī kas jauns- tāda kā telts ar milzum lielu lidmašīnu modelīšu ekspozīciju, par ko zēni, protams, ir īpaši sajūsmināti.

Tā mēs vadām pēdējās vasaras dienas.

Informācija par muzeju šeit http://aviamuseum.org/LV/.