Stāsts par kādu minku...

Šīsdienas Irēnas stāsts par kaķenīti, kas meklē mājas, lika man padomāt par tēmu- kā mēs satiekam cilvēkus un arī dzīvniekus mūsu dzīvē. Šoreiz par dzīvnieku! :)

Bieži vien ilgi sapņojam par dzīvnieku, meklējam, nopērkam. Citreiz atrodam uz ielas, paņemam no patversmes. Dažādi ir šie stāsti. Mūsējais ir atkal tāds mazliet jocīgs, bet noteikti ar laimīgām beigām!

Mēs dzīvojam piecu dzīvokļu mājā. Mūsu dzīvoklis ir vienā mājas galā, bet otrā galā dzīvoja.. nu kā lai pasaka... nu bomzīši vārdu sakot!

Kad rīkojām dārza ballītes vasarā, varējām novērot bomzīšu kaķi, kas zagās pie mums pēc ēdamā, jo saimnieki bieži vien nesaprata, ka jādod kaķim ēst. Bet kad bija ''saprotošā'' stadijā, tad baroja gan...

Šī bilde uzņemta 2002.gadā un esmu to parakstījusi albumā ar vārdiem- Nelūgtais viesis.

Minka ātri saprata, ka tās dārza ballītēs var dabūt ēst. Un prom jau arī neviens tā īsti nedzen.

Un tad minkas mazajā galviņā dzima plāns:''Bet ja nu pamēģināt pārcelties uz dzīvi šajā mājā?"

Tad minka nolēma iekarot manu sirdi. Tā pamazām, pagaidām ar divām ķepiņām.

Tad minka nolēma, ka jāapstrādā arī topošās saimnieces radi!

Nākamā bilde rāda, ka mazā minka jau ir pārcēlusies pavisam tuvu jaunajām mājām- uz vējtveri!

Nu ko, atnāca vecā saimniece Rutiņa, paskatījās un teica: ''Es jau saprotu, ka viņai pie jums būs labāk, ja jau viņa tā ir nolēmusi, lai dzīvo pie jums!'' Paldies Tev, Rutiņ, par to!

Paraksts zem šī bildes liecina, ka tas ir 2004.gada rudens, minka ir pilntiesīga mūsu mājas iemītniece ar vetārsta izsniegtu Starptautisku potēšanas pasi, kurā rakstīts- vārds Mince, suga Mājas kaķis, krāsa Melna, saimnieks Aija Elliņa. :))))

Tā nu mēs ar Minci sēdējām silti sakurinātā mājā un mums bija labi un jauki! Mince bija iejutusies pilnībā.

Mazliet gan Minces sirdsmieru sašūpoja un paskumt lika pirmā bēbīša ierašanās mājā, tad otrā, bet tā, pa lielam jau viņa saprata, ka viņas pozīcijas šajā vietā ir drošas!

Arī jaunas mēbeles, kur pagulēt, bija iekārtotas!

Uznāk jau kādreiz arī skumjas par nedaudz zaudēto kaķu brīvību!

Bet visā visumā, daudz jaukāk, ja ir pilna bļodiņa ar ēdamo, tīra māja, kur gulēt, un saimniece, kurai demonstrēt savus ''saimonkaķa'' gājienus!

Vai arī Jums ir interesanti stāsti par mājas mīluļiem?

Komentāri

ievinch teica…
Mūsu kaķenīte pie mums nonāca pavisam parastā veidā - ar sludinājumu palīdzību..iekrita acīs viens sludinājums, kur bija superīga minča bilde - to tagad var redzēt manā profilā..
Un, lai gan viņai ir savs princeses neatkarīgais raksturiņš, viņai tomēr patīk vienmēr atrasties notikumu centrā..kā piemēram, šeit http://ievinch.blogspot.com/2011/01/janvara-atskaite.html
Aija Elliņa teica…
Paskatījos, nu riktīga skaistule Tev viņa! :) Un izskatās, ka pati to ļoti labi apzinās! :)
Paldies, Ievinsh, par Tavu mazo stāstiņu! Kapēc ne, var arī caur sludinājumu iegūt mīluli!
Anonīms teica…
jā, tas bija pavisam nesen, kad Mincīte staigāja pa mūsu viesību galdu, kamēr mēs sēdējām pie ugunskura un ēda desas un sēdēja zem galda, viņa novērtēja tevi kā nākošo saimnieci un ienesa mūsu mājā daudz siltuma un jautrības.
Irēna teica…
nu burvīgs stāsts tik mazam dzīvniekam! saki vēl, ka kaķis nav izcili gudra būtne! Mēs par visām kopā noteikti varētu izdot mazu grāmatiņu- Mans KAĶIS!!
Aija Elliņa teica…
Tiesa, bet paskaties, tas notika jau 2002.gadā! Un no 2004.gada viņa jau ir riktīgi mūsu mājās... kā laiks skrien!
Aija Elliņa teica…
Jā, Irēna, tas jau nu noteikti! Šiet jau uzrakstīju tikai tādus nelielus faktus, ja gribētu stāstīt īstus stāstus, tad vajadzētu atsevišķu blogu ieviest, cik nav visādi joki un piedzīvojumi ar viņu bijuši! :))))
Diāna teica…
Sajutu vēl jo lielāku dvēseļu tuvību, ieraugot Tev mugurā Rattle and Hum krekliņu.
Inga teica…
Aizkustinošs stāsts par kaķenītes dzīvi... Viņai ir ļoti paveicies, bet nevarētu teikt, ka viņa pie tā nepiestrādāja:)))
Mūsu Pince mūsmājās nonāca no bērnu nama miskastēm - kāds bija atvedis un izsviedis. Tik vienkārši. Kaķenīte kādas dienas lavījās bērnu nama gaiteņos un meklēja ko ēdamu, nevarēju to noskatīties un tā vienu vakaru viņa kopā ar mani tramvajā brauca uz mājām (toreiz vēl dzīvoju Rīgā). Bērni bija sajūsmā, Pince ļoti ātri pierada un atkopusies kļuva par skaistu kaķi. :))Šobrīd mūsmājās bez viņas līdzdalības nekas nevar notikt:D Ai, aizrāvos - par kaķiem varētu runāt un runāt:DD
Inese teica…
kaķi ir izcili gudri radījumi :)
Pirmais kaķītis, ko atceros no bērnības, arī bija nolēmis, ka pietiek pa miskasti dzīvoties un kādu dienu no visas lielās daudzdzīvokļu (9 stāvi, 7 durvis) mājas izvēlējās tieši mūsu mammu ar 2 maziem bērniem, ne saukts, ne mudināts iekāpa līdzi liftā, uznāca pa trepēm līdz dzīvokļa durvīm un tad tā prātīgi, kautrīgi aiz durvīm apsēdās. Man ir sagadījies, ka abi vecāki ir dzīvniekmīļi :), tāpēc mammai īpaši daudz nevajadzēja domāt, aicināja kaķīti iekšā - tā viņš mums dāvāja brīnišķīgus 14 gadus, pierādot, ka kaķi ir gudri, kārtīgi un ļoti neatkarīgi dzīvnieki :)
Tagad mammai laukos uz ziemu sanāk reizēm ap 20 kaķu (netālu ir vasarnīcas, laikam lieki skaidrot, ka bariem kaķu rudenī tiek atstāti likteņa varā). Mamma ir tas "liktenis", kas viņus izbaro ziemas laikā un es tik vedu lielos barības maisus :). Reizēm jokojam, ka kaut kur ir kaķiem vien zināma norāde ar adresi, kur var nākt paēst :D Un mums prieks, ka nākamajā rudenī kaķi atnāk jau laicīgi (nevis pēdējiem spēkiem izģinduši), šad tad vēl kādu bēdu brāli atvedot līdzi
Aija Elliņa teica…
Ai, Diāna, gandrīz apraudājos... un izsmējos arī! :) Nemaz nebiju pamanījusi, ka man tāds ir mugurā! Vai nu esmu jau pati pietiekami veca un ''apaugusi'' ar stāstiem, bet tas krekliņš arī ir ar vēsturi un kādu vēl!!! :)

Inga, arī Tev ir ļoti aizkustinošs stāsts! Cik jauki, ka kaķenīte nokļuva (ja tā var izteikties) miskastēs īstajā vietā un laikā, viņai arī ļoti paveicās!
Paldies!
Aija Elliņa teica…
Ai, meitenes, nemaz nezināju, ka esmu tik jūtelīga! Pilnīgi apraudājos!
Inese, paldies arī par Tavu jauko stāstu!
Iedomājies, viņš dzīvnieks noskata kādu labu cilvēku un dodas viņam līdzi liftā, vai nav apbrīnojami!?
Antra teica…
Jā! Un Tu vēl nepieminēji, ka kaķis nav bijis īsti tavs sapņu dzīvnieks! Mēs tādi suņu mīļi esam. Un Mince to noteikti juta un tāpēc ik pa brīdim uzvedās kā suns! ;) Atnāca taču arī primajos tusiņos desu prasīt :D Kā mēs dzinām prom, jo domājām, ka dikti slims tas kaķis! Bet izādās, ka viens varen skaists exemplārs, kad tiek samīļots un pabarots. Un takš māju sargā un pat kož, ka kaut kas nepatīk :D
Aija Elliņa teica…
Antruk, es taču saku, ka vienā stāstiņā nemaz nevar visus tos jokus izstāstīt! :)
Bet mēs domājām, ka Mince ir slima, jo viņai bija pliks sāns, domājām, ka kaut kāda traka slimība... bet izrādījās, ka viņai kā ļoti garspalvainam kaķim pa ziemu saveļās spalva pinkās un ja savlaicīgi nekopj un neķemmē, tad tās pinkas pavasarī nokrīt :))))))
Jā, mazliet ir no suņa gājieniem viņai, tas tiesa!