Ko nu?
Jā, nu gan es esmu sprukās! Mans mazākais puika katru otro dienu man prasa: ''Mamma, aiziesim kādreiz divatā pamakšķerēt?'' :)))))) Varbūt ģimenēs, kurās tētis makšķerē un tā ir aktuāla tēma, tas būtu normāli, bet pie mums par makšķerēšanu tā īpaši neviens nerunā un nedomā... Un kāpēc tieši mani bērns ir izvēlējies par potenciālo makšķerēšanas biedru?
Ir tapis pat zīmējums, kas ir pielīmēts pie bērnistabas skapīša, tajā ir attēlots Rihards ar mammu, kas makšķerē! :)))))
Vai tiešām man būs jāmācās makšķerēt?
Ir tapis pat zīmējums, kas ir pielīmēts pie bērnistabas skapīša, tajā ir attēlots Rihards ar mammu, kas makšķerē! :)))))
Komentāri
Es agrāk vīram mūždien draudēju, ka iešu mušiņmakšķerēšanas kursos, bet tad kaut kā norimu... :))))))
Makšķerēšana tak tā relaksē:)
Man gan kaut kā noveicās, ka pēc 3 gadu vecuma dēls ir tēva ziņā un kaut arī tēvs nekāds pikšķernieks nav, vienreiz tomēr bērnu uz copi aizveda, tagad nu bērns sapņo par to nākamo reizi. Bet, paldies Dievam, mani pat neplāno līdzi ņemt :D
Klau, man tak tagad būs kam prasīt padomu, kas un kā!
Agnese, NiPa, Inese- katra pa reizītei ir makšķerējušas! :)))))
Man jau no domas vien, ka zivij kaut kur ieduras ass āķis, baisi paliek - medības un makšķerēšana kā hobiji man nav saprotami un pieņemami...
Labi, Inese, liekam Tev mieru!
nu man jau arī tārpiņa nogalināšana liekas briesmīga, nevajag jau nemaz līdz zivij tikt! :)
Bet kas man liekas visbriesmīgākais- tie, kas ķer zivis prieka pēc un pēc tam met atpakaļ... es saprotu- pārtikas ķēde un kas tur vēl, jāēd ir, bet vienkārši prieka pēc ķert un sadurtu mest atpakaļ... nu piedodiet!
Nu re, gandrīz eksistenciālas pārdomas raisās! :)