Dāvana pašai sev

Man šodien ir svētki! Ne jau tie, kas visiem- sirsniņsvētki, bet jakas pabeigšanas svētki! Ar ko gan šī jaka ir tik nozīmīga? Ar to, ka tā nemaz nav jaka, bet kaut kāds kuriozs. :)))

Pirmo reizi adīju kādu izstrādājumu aptuveni 7 gadus :D. Parasti, ja uz priekšu neiet, vienkārši izārdu un aizmirstu.

Sāku jaku adīt, kad gaidīju Kristianu. Modelis bija iecerēts aptuveni tāds pats, bet apjomīgāks, garāks, atbilstošs situācijai. Tad man sāka tirpt rokas un es nevarēju paadīt. Tad piedzima viens bērns, tad otrs- laika, protams, nebija. Bet kaut kā man tomēr žēl bija padarītā un dzijas.

Aptuveni reizes 4 ķēros atkal klāt, katru reizi koriģējot arī modeli- tas mainījās apmēram šādā secībā- tunika, plecu šalle, jaka ar noapaļotām malām u.c. :))), daudzi izadītie gabali tika izmesti ārā, jo izārdīt kid mohēru ir gandrīz neiespējami.

Beidzot es saņēmos un to izdarīju!

Par pamatu ņēmu līdzīga modeļa jaku, kas man ļoti patīk. Adīju bez piegrieztnes, tikai visu laiku samērot ar jakas detaļu lielumu. Adīju nedaudz garāku.

Apakšmala, piedurknes un kakla izgriezums apadīts ar maniem mīļajiem robiņiem, kurus ada- vienā rindā saadot divus labiskos un vienu uzmetot, otrā rindā adot visus kreiliskos valdziņus.

Jostiņa ir atlasa lente, kas pārlocīta uz pusēm un sašūta kopā.

Jaka labi kombinējas ar dažādām blūzēm.

Jūtos tiešām gandarīta, ka tomēr pabeidzu šo darbu, bet visticamāk, ka dzijai, kas ir zirnekļa pavediena biezumā un tievām adatām tik drīz vairs klāt neķeršos! :D

Priecīgu Valentīndienu!