Iespējams, mans pirmais brauciens ar ragaviņām
Vakar izlasīju pārdomas raisošo Sintijas rakstiņu un nopriecājos, ka pati laikam neesmu tā mamma, kurai ir pats galvenais, lai bērnam drēbes tīras, kad viņš grib daudzīties ārā. Bieži vien arī ar bērniem taisu kādu projektu tā vietā, lai lieku reizi pamazgātu grīdu... Bet nenosodu tos, kam cits dzīves modelis, katram savs!Tā nu es domāju, domāju un secināju, ka pati es gan laikam nekad mūžā neesmu braukusi no kalna ar ragavām! Jā, bērnībā es slēpoju, ļoti daudz slidoju. Visas brīvās vietas dārzā bija nolietas ar ledu, visos apkārtnes dīķos un pārējās ūdenstilpnēs es esmu slidojusi! Mani vizināja arī ragavās oma vai opis, bet trakulīga laišanās no kalna ar ragaviņām laikam kaut kā neatbilda vecvecāku priekšstatam par to, kas ir jādara priekšzīmīgai mazmeitai!
Bet tā kā pilgadību esmu sasniegusi jau gadu desmitiem atpakaļ un nevienam tā īsti vairs atļauja nav jāprasa, nolēmu, ka ar bērniem, braucot no bērnu dārza, apstāsimies pie kalna un arī es braukšu ar ragavām. Šī ir manu bērnu ļoti iemīļota vieta, parasti tur ejam ar kājām un tad nobraucieni var sākties!
Laime, kad tagad pēc bērnu dārza vēl ir gaišs un var pakavēties ārā!
Kalns tagad ir gluds kā spogulis, slīd vienkārši neaprakstāmi labi!
Pati nobraucu kādas reizes 5, manu spiegšanu laikam visa Salaspils dzirdēja! Bet- cik tas bija superīgi!Priecājāmies ar bērniem par ziemas ainavām, labi saprotot, ka ilgi tādas vairs neredzēsim!
Mājās pārbraucām tikai ap saules rietu- laimīgi, noguruši, bet sasmēlušies prieku un enerģiju no svaiga gaisa!
Paņemsim vēl no šīs ziemas, to, ko tā sniedz! :) Un ļausimies bērnišķīgai sajūsmai par dzīvi!
Komentāri
Es arī izlasīju to rakstiņu, bet man likās, ka tā jau nu gan nav. Vai nu Sintija tiešām dzīvo tādā īpaši neveiksmīgā vietā, vai arī - tieši tāpat kā Meņģelē - pa tiem lielajiem -27 grādu aukstumiem neviens bērns ārā nav laists, bet kalniņš tikmēr nosnidzis no jauna. Mums arī tieši todien kalniņš bija gluds, nenobraukāts, lai gan zinu, ka visi apkārtnes bērni parasti tur vizinās, bet tie aukstumi un vīrusi bija kādas nedēļas likuši paņemt brīvdienas no šļūkšanas.
Jā, Salaspilī arī bērniņi šļūc pat no tādām mākslīgām sniega čupām, ko sadzinis traktors, tīrot sniegu! :) Bet uz mūsu kalna atkal nekad nav bērnu, jo tas ir tādā nomaļākā vietā... Ej nu sazini, kā tagad ir...
Nu, Diāna, saņemies- foršs jau ir tāds pasākums- nesties no kalna, ka vējš gar ausīm svilpo, vai ne? :)
Es arī laikam esmu 'trakā' mamma un, spītējot dažām veselības problēmām, pamanos vienmēr izbaudīt šo ziemas prieku, gan arī citus (atzīšos - esmu pat bērnu slidkalniņā šoziem uzkāpusi, bet tādēļ, lai to atbrīvotu no ledus, kas var būt bīstams ne tikai maniem bērniem).
Jā, un saviem bērniem vienmēr mācu - ja ir ziema, izbaudiet to - ar visu sniegu un salu, ja ir pavasaris - vērojiet, kā daba mostās, ja ir vasara - nesūdzieties par karstumu, jo ziemā tas tik ļoti var pietrūkt, un rudenī baudiet dabas krāšņumu. Baudiet to mirkli, kas ir pašlaik, jo rīt tas var arī nebūt.
Tā ar jaunāko meitu baudām sniegu, jo iepriekšējās ziemas baidījos, ka par sniegu varēšu meitai tikai pastāstīt un kartiņās rādīt.
Lai Jums jauks laiks!
oma
Un ainava vienkārši burvelīga ar tādu saulīti! Laimīgie puikas, ka ir tāda "šļūcelīga" mamma:DD
Taviem puikiem ir ļoti paveicies ar Tevi! :)))
Manējie puiki šobrīd aptrakuši ar florbolu pagalmā:D Laikam vajadzētu nodēvēt par sniegbolu:D
Inga, mēs jau te esam tā pa pusei laukos- man pat pasta adresē nav iela, bet ''kilometrs'' norādīts! :)))) Malači Tavi zēni, sniegbols arī laba lieta! :D