Kleita un... atmiņas

Tā nu sanāk, ka man otru vakaru pēc kārtas ir tādi kā atmiņu stāsti... Sakiet paldies Zkss, jo viņa ievēroja auduma puķu skaisto fonu- melno samta trikotāžas kleitu! :) Galu galā, kāpēc gan nevarētu pastāstīt par kleitu!

Domāju, ka katra zina situāciju, ka veikalā iekārota lieta, atnesta mājās, neiedzīvojas pie mums un tā arī nekad nekļūst patiesi MŪSU lieta. Un esmu pārliecināta, ka nav tam sakara ne ar cenu, ne firmas zīmi.

Šodien pašķirstīju albumu un ieraudzīju, ka kleitiņa ir pie manis kopš 1999.gada decembra. Steigā nopirkta pirms Rīgas Fondu biržas ziemassvētku balles, kur toreiz strādāju par Sekretariāta vadītāju. Laikā kad Cērps vēl nebija finanšu uzraugs Zviedrijā, Nagla vēl nevadīja De facto un Ilmārs Poikāns ne tikai nebija vēl kļuvis par NEO, bet laikam vēl mācījās skolā :))))))(jā, jā, tie visi ir mani bijušie darba biedri). Novērtējiet, cik ūdeņu aiztecējis kopš tā laika.

Pirkta garāmskrienot Cubus veikalā, knapi uzmērīta, atnesta mājās, šī kleita ir kļuvusi par nemainīgu vērtību manā skapī. Es neesmu to pārāk bieži vilkusi, bet doma, ka man ir šī kleita, mani silda :). Kad to uzvelk, ir tāda sajūta, ka tā ir otra āda, nevis kāds mākslīgs apģērba gabals.

Interesanti ir tas, ka kleita pati par sevi ir skaista, bet tā ir arī ideāls fons, lai izceltu citas drēbes- fons, kas nenobāl un nepazūd.

Der gan kā fons auduma ziedu bildei,

... un gana laba arī svinīgās Ziemassvētku pusdienās ciemos pie vīramātes. Ar citu puķi rotā! :)

Kad paraugos uz savu melno samta kleitiņu, pārņem tādas kā skumjas par visām tām labajām un jautrajām ballītēm, ko neesmu apmeklējusi... No otras puses- tā ir arī kā tāds apsolījums, ka balles vēl būs!

Meitenes, galvu augšā, augstpapēžu kurpes kājās! Kas tik vēl viss mūs sagaida!!! ... :))))))))