Kur esi, ideālā pasaule?

Zinu, zinu, ka tādas nav! Liktenīgas nejaušības, cilvēciskais faktors, visādi tur kāzusi, forsmažori un kas tik tur vēl...

Ja būtu zinājusi, ka katru dienu domāšu, kur palikusi mana loterijas dāvana Anitai, kādā putekļainā kaktā iesprūdusi vai citādā ķibelē iekļuvusi, es būtu ar kājām uz Rīgu aizgājusi un nogādājusi pati dāvanu adresātam... No 8.janvāra, kad izsūtīju paciņu ir pagājušas... daudz dienas. Ja būtu braukusi ar vilcienu, man tas sanāktu 2 x lētāk, nekā nosūtīt paciņu, kura netiek piegādāta...

Anita mani mierina, ka tas esot norakstāms uz svētku laika ķibelēm... bet man liekas, ka atkal kāds nav paveicis savu darbu godam... Ļoti ceru, ka kļūdos!

Lai nu kā, Anita savu dāvaniņu saņems, neskatoties ne uz ko...

Bet man vienkārši bija kādam jāpasūdzas! Kam, ja ne saviem blogdraugiem, vai ne?

Cerams, ka rīt- jau gaišākās noskaņās! :)

Pēc piecām minūtēm...

Meitenes (un zēni)!!! Es to zināju! :) Es zināju, ka tieši tad, kad rakstīšu šo ziņu blogā, Anita man rakstīs e-pastu, ka beidzot ir saņēmusi cimdus! :) Tas ir kaut kāds sviestmaizes likuma paveids, bet tas darbojas!

Labs viss, kas labi beidzas. Visiem jauku vakaru!